Desert Hearts 1985
Too good, too right, too on the same time to be a true story...
One of the very best movies anyway.
BEIGAS / END
Monday, December 31, 2007
Wednesday, December 26, 2007
Saīsinājumi...
Saīsinājumi tomēr var noīsināt info tik tālu, lai ārpus konteksta vairs nebūtu saprotami...
Piemēram, kas man Angel of Evil, tas vairumam i-neta publikas Ages of Empires (spēle, ko laikam nenovērtēju tāpat kā vairumu pārējo spēļu, jo neko īpašu tajās nesaskatu. Tomēr atšķirībā no vairuma šo spēli kkad sen un gan jau ka ļoti vecā versijā ir gadījies pat uzspēlēt) - tas viss no slinkuma uzrakstīt visus burtus. Tagad domāju, vai vajag Textpanderim (neMacistiem nesaprast, kas tas par zvēru ;)) iestāstīt vienmēr sistēmā AoE aizvietot ar Angel of Evil, vai tomēr nevajag. Savā ziņā pat labi, ka googles sirotājus, kam par patieso kontekstu nav ne jausmas, aizved ne tur. Vispār nebija ienācis prātā konkurēt ar Ages of Empires, bet ja tā reiz ir sanācis, te būs akronimizācijas morāle :P
ok, let me sleep on it...
Tuesday, December 25, 2007
Crocodile Tears?
Tarja IMO is the best women vocal ever in metal. I love the songs she sang. But playing along with the Tuomas' letter... these tears can be no more than of anger, but to me seems like crocodile...
Monday, December 24, 2007
Interesting paper... I'm sorry, Angel, still
How could I mess up so so much ...again?!?! Shoulda kill myself for such stupidity. I've found the right ansver in HBR, but too late...
I was reading(browsing the pdf...) Harward Business Review (December 2007) yesterday. Including the article Making Relationships Work - a conversation with psychologist John M. Gottman. It is interesting that relationships in business (not so much with the customers than between employees) are not studied much and not for a long time. But family relationships are studied very much and peoples behaviors at home and at workplace do not differ as much as we'd like to think.
I'm writing about this pacific article not because other articles are worse, no. I'm writing about it right now, because I red this article too late for about a week :(
The quote I should have been red earlier:
I had this funny experience when I sold my book The Seven Principles for Making Marriage Work to my publisher. I met with the head of marketing department, a young guy who leaned back in his chair as if he were not at all impressed by any of my work. He pointed his finger at me and said, "All right, tell me one thing in the next 30 seconds that I can do to improve my marriage right now!" I told him that if I were to pick just one thing it would be to honor his wifes dreams. The guy jumped up, put on his coat, and left the room. I found out months later that he had immediately hopped on the subway to Brooklyn, where he surprised his wife, who was at home with a young baby. Her mouth dropped when he asked her what her dreams were. He told me later that she thought he would never ask.
Did you ever think why this guy didn't ask this question before. He loved his wife, he cared about her, then why? Nobody taught him - he'd never got the idea himself. Our parents did so bad job, that we can't have normal healthy relationships without advises of psychologist?! Thanks, mom :( I'm sooo sorry I did not red this article just one damned week earlier.
I'm sorry, Angel. I really did not know that such "little" things matters soooo much to you. How could I know that this is the most important thing?!? I could have made my life better, if I'd know. I felt sthg like that for some time, but this feeling was systematically killed in me all of my life... You know, if something is told to you for many many times, you start to believe it is true even if you know that it is not.
And if I had red this article I'd take the jacket with me that evening and would not catch this small buzzy cold on holidays ;)
Angel, I'm still afraid of losing you - this is the right way to lose you... Forgive me, please. I beg you for a tiny bit of security/stability. We could spend this time so much better for both of us than we do it now... And we never know how much time we have... please...
Feelings on the Internet
How to display feelings told on the internet by all the people. There is a way...
TED
LOVE What do you love?
ANGER What makes you angry?
SADNESS What makes you sad?
FAITH What do you believe in?
BEAUTY What's beautiful?
FUN What's fun?
PAST What do you remember?
HOPE What is your wish?
NOW Describe your world.
YOU Who are you?
These questions were asked in questionaire by Jonathan Harris (Ted.com is very interesting portal I got to know from 2 sides - my ex told me and in the forum of university department I already have a degree)
I do not like these "what". I'd say who at almost all of q-s!
LOVE not what, but who :P - AoE
ANGER who, people... lately my boss... sometimes myself
FAITH I do not have much, but - in myself. Maybe just because I have nothing more to believe in.
BEAUTY who again! - AoE. Details? The lips, the teeth, chin, the lines of the face, the border with the neck, those brown eyes of evil, the nose with its story, hair, shoulders (kas izskatās tik trausli, bet ar ļoti melīgu uzskatu), e.t.c. Well, you've got it...
FUN ideas, tests, daydreaming - imagination
PAST I'm glad that I have forgotten some things. I remember things that I think have formed me as I am now. I'm not sure that the right ones, but i can't command my memory.
HOPE happiness, love, ideas(to have fun by means that do not make me more stupid), purpose ... as most of us
HOW Too long to describe. in 2sent.: Night in my room (my for last 20 years) at MacBook. AoE is missing :( Red and watched some inspirational ideas today, oh sorry, yesterday (it's 2007.12.23 2:40).
YOU The best idiot I have ever met.
----
written a day before. published just now. I had a very interesting and busy weekend and now posting about it in reverse timeline.
Jonathan Livingston Seagull
Watched a beautiful movie made in 1970ies. Flock, Jonathan Seagull... The Teacher.
Just Marine was made up in movie because there was Sullivan in the book.
She (in the movie) said: I love who you are, Jonathan.
He (in the book): "Sullivan Seagull laughed in spite of himself. "You crazy bird,"
he said kindly. "If anybody can show someone on the ground how to see a thousand miles, it will be Jonathan Livingston Seagull." He looked at the sand. "Good-bye, Jon, my friend." "Good bye, Sully. We'll meet again." In the book they never met again...
JL love was not just for a girl. He taught to Fletcher: You have to practice and see the real gull, the good in every one of them, and to help them see it in themselves. That's what I mean by love. It's fun, when you get the knack of it.
Here is the book wrote by an US army pilot who seems to have a very memorable teacher John Livingston (according to dedication at the end of the book). Jonathan Livingston Seagull by Richard Bach
BEIGAS / END
REW: Guide to Recognizing Your Saints
Just watched the movie...
And he left such a girl... She sat @ the window 4 a year! Real dummy. He left them, but they did not leave him.
But why everybody leaves me, but not I them. I really do not want to let go - just because we can have such a good time, good lifetime. It's all bout an Angel.
Monday, December 17, 2007
Pie visa vainīga? / Is everything your fault?
| Kāds Eņģelis nereti izsakās, ka domājot, ka viss ir viņas vaina. Nezinu, cik saka un cik domā, bet citāts no mums tīkama seriāla kā naglai uz galvas... | The Angel quite often says that she thinks that everything is her fault. I don't know how much she thinks so and how much just tells, but this quote should teach a small lesson... |
The technical term is narcissism. You can't believe that everything is your fault unless you also believe you are all powerful. (c) House M.D. S02E03
BEIGAS / END Viss raksts... / Read More...
Friday, December 14, 2007
airBaltic attieksme pret klientu / airBaltic treating customer as shit
| Šajā rakstā redzams mēģinājums nopirkt biļetes www.airbaltic.lv - klienta nerrošana, kas robežojas ar krāpšanu (http://picasaweb.google.com/nex.aeterna/AirBaltic)... | In this post I show how I tried to buy tickets at www.airbaltic.lv. It's not just an usability problem, it's more like fraud... |
| Sadomāju februārī pavadīt nedēļas nogali Viļņā un airBaltic.lv izvēlējos aptuvenās dienas abiem virzieniem: | I had an idea to spend a nice February weekend in Vilnius. And I chose approximate days in airBaltic.lv for both directions: |
| Izskatās OK.. | Seems OK... |
| Tā kā par atceļu viss bija pilnīgi skaidrs, jo pirmdien jābūt darbā, - pirmais daudzmaz ņemamās cenas reiss, ko arī izvēlējos: | I am not sure about time going on weekend, but I am totally sure that I need to get back to work as soon and as cheep as possible on Monday. And started with chosing the return ticket: |
| Neredzat problēmu? Tas, ka cena gandrīz dubultojas no nodokļiem un te vēl nav pieminēta maksa par bagāžu un maksa par maksāšanu ar karti, tiešām vēl ir sīkums. | Cann't see the problem? Really? Is it OK, that price almost doubles by adding taxes and there are not even mentioned charges like for luggage and for charging my credit card? Oh, yes it is OK - we have used to things like these. |
| Izlemju, ka turp lidošu sestdien un to arī ieķeksēju. Lūk arī problēma: | But here comes the pain. I need to get to Vilnius too and I chose the flight on Saturday. And voila!: |
| Lūk, tā ir cūcība!!! Varu dabūt turpceļu, par ekonomisko cenu, bet atpakaļceļa cena pēkšņi pati ir 10kāršojusies!!! Nekur nebija rakstīts, ka par "lētajām" cenām pieejamas biļetes tikai vienā virzienā!!! Sist un mērcēt!!! | Price for return flight is 10times than some seconds before!!! Could you imagine this?!? There was not written that "cheap" flights are avialable on one way only!!! Where all those EU controlling officers looking??? |
Just info:
1) currency LVL (Latvian Lats) shown with prices: 1 LVL = 1 GBP = 2 USD;
2) airBaltic is so called "Latvian" flight operator;
3) Riga is capital of Latvia and Vilnius is capital of Lithuania. Latvia and Lithuania are quite small countries (having a common border) in Eastern Europe.
Viss raksts... / Read More...
Wednesday, December 12, 2007
Stum, stum (2)
Turpinājums rakstam par grāmatas pirkšanu un pirmajām 53 lpp Stum, stum un Neiburga. Par pārējām lpp. kļuva arvien mazāk, ko piebilst. Tās kaut kā nosacīti jaucās manā dzīvē, bet it kā no malas. Tā grāmata laikam vairāk piestāvētu AoE - nezinu, par sterilu vai, lai būtu mana. Aizķēra gan neapšaubāmi. Kā AoE.
Varbūt par daudz vīriešu tajā visā. Neviena laba. Ja nav, tad nevajag. Tik daudz uzmanības viņi tiešām nav pelnījuši. Viņas arī ne vienmēr.
Lai nu kā... rīt mazliet agrāk jāceļas - verdzībai. Turpinājumā citāti ar komentāriem. Ja nepatīk, nelasiet :P
vasaras pieraksti. zona
Un ja nu dzejas rakstīšanai viņam nepieciešama roku trīcēšana?
māja ar sievieti
- Viena māja ir tukša, - viņš beidzot teica. - Un otrā ir sieviete. Šķiet, nelaimīga.
Un, kam nav lietisku pierādījumu, - tā taču vispār nav bijis. Vai ne?
Viņai tagad ir piecpadsmit gadu vairāk, un brīnumiem ir īss lietošanas termiņš.
Būtu es jau toreiz zinājis, ka tā ir mīlestība.
Bet varbūt mēs nekad nepazīstam mīlestību tad, kad tā notiek. Un mīlestība ir vien pagātnes mistērija, ar ko apzeltām zaudētas attiecības, kuras mūs nevar vairs pievilt.
-----
Pirmais iespaids: katrā teikumu daļā pa vismaz vienai aplamībai. Gandrīz. Pirmais teikums: nezināji? biki vēlāk uzzināji? Bet juti taču jau ieraugot. Pirmo reizi paskatoties uz eņģelisko sejiņu, ir skaidrs, ka tikai sātans var tā izskatīties. Morāle: ja nezināji, tad juti jau nu noteikti!
2. Ja ne tieši tad, tad pietiekami drīz pēc... 3. Tā pat sāk šķist, jo pat puslīdz vārdā nosaucot daudz kas var sabrukt. Cik stabils tad bija? Nav pagātnes! Apzeltām zaudētas - varbūt, neko taču nevar paturēt, tad kāpēc nepaturēt vismaz labas atmiņas? Vai nesacerēt? Var pievilt, vienmēr var. Atkal un atkal. Attiecības nevar pievilt. Vilšanos izraisa cerības. Nav cerību, nav vilšanos. Muļķe nebeidz cerēt.
Raudāja pēc TAM? Raudāja ejot prom.
viņa bija viena cilvēka teātris.
Es tikai nezināju, ka esmu jau saindēts, un nekad vairs nemācēšu samierināties ar tām vienkāršajām lietām,ko piedāvā dzīve.
Tās bija diezgan izmisīgas vēstules, kuras bija grūti lasīt.
Jo rakstīt viņa prata.
-----
un ko viņai tas deva...
peles nāve
Tu (varbūt es? - tam nav sevišķas nozīmes, jo mēs jūtam un dzīvojam līdzīgi, bet, ja tā nav, tad labāk nelasi manu stāstu) - tu gaidi trolejbusu, kurš ilgi nenāk, un atkal atceries to nelaimīgo peli, peli lamatās.
-----
Ak, kungs, par netaceros sevi gaidām trolejbusu. Tas ir bijis ļooooti sen, pirms daudziem gadiem. Tā ka tā esi tu (, AoE). Es negaidu sabtransu un, ja nu kkāda ārkārtēja iemesla dēļ gaidītu, tad nedomātu par peli, bet gan lādētu Rīgas Satiksmi un savu stulbumu nebraukt ar auto vai velo, vai kaut taksi neizsaukt. Cerams, ka tik ilgi nebūtu jāgaida, lai līdz pelēm aizdomātos.
Mēs(ar AoE) it kā jūtam un dzīvojam līdzīgi, bet tomēr pilnīgi pretēji.
Kā reiz šodien izdzēsu (pēc noskatīšanās) netā nokačātu filmu par pārāk fanatizētu jaunu mācītāju. Ienākot savā baznīcā kopā ar veco mācītāju pirmo reizi, Gabriēls ieraudzīja peli. Vēl pirms viņa pirmās kāpšanas kancelē, pele skaļi pīkstēja slazdā. Reverends Hanters (ja nemaldos, filma saucās Midletown vai tml.) to visā nopietnībā samina.
Man šķiet, ka AoE spētu samīt peli slazdā. Un man šķiet, ka es nespētu. Nezinu, kā ir labāk... un kā būtu labāk pelei...
dzīve ir nežēlīga un liktenis - nepielūdzams. Dzīve nav nežēlīga, tā ir vienaldzīga, - tu atceries kādu sakām, un arī tam esi gatava piekrist, tu apspied sevī žēlumu un peles nāvi dari zināmu vīram. (Es pieņemu, ka tev ir vīrs un turklāt labs, pietiks ar to, ka tev nav vannas, mašīnas, vasarnīcas, centrālapkures un ilūziju).
-----
Nepietiks, nepietiks ;)
Tev nav dūšas uzzināt, vai vīrs peli nositis pirms tam, kas būtu tikai humāni, - tomēr ne. Viņš nav uz to spējīgs, tu domā, būtu vēl bise. Nav skaidrs - šī doma tevi skumdina vai priecē.
-----
Skat. pāris rindkopas pirms...
-
-----
Tālākais stāstā par zagli un ka trolejbusu gaidošie kā pēc komandas pamet gaisā rokas, apzagtā... Lūk iemesli, kāpēc es bez ekstrēmas vajadzības ar sabtransu nebraucu - sabiedrība, sabiedrība un sabiedrība.
Tu atkal neatceries, patiesi, tas nav uz labu.
logi
Tagad Annija kops māju. Iveta no galvas zināja secību, tomēr katru reizi brīnījās, cik ātri Annija tiek galā ar visu, laiku pa laikam pat paspējot piesēst pie virtuves galda ar kafijas krūzi un grāmatu. Viņa mācēja dzīvot. Viņai viss sanāca. Viņai nekā nebija, velns parāvis, - nekādu virtuves iekārtu, nekā, un Iveta skaidri zināja, ka viņiem tur, pāri pretim, pastāvīgi trūkst naudas, bet kaut kā viņi mācēja dzīvot. Bērns klausīja, un māja bija tīra. Ivetai nepietika laika nekam.
-----
Nu nevaru nepateikt: varbūt tāpēc, ka pusi dienas pa logu lūrēja. Tomēr ir domātāji un darītāji. Domāt kaut kā interesantāk. Vairumu darbu arī dresēts mērkaķis varētu izdarīt. Tikai viena nelaime - neviens to dresēto mērkaķi nevar atļauties, cilvēki ir lētāki...
Elīna bija tā nogurusi no šīs dzīves vāveres ritenī, ka viņu vairs īsti neinteresēja nekas. Uz kino vai teātri aiziet nepietika naudas. Par politiku viņa neko negribēja dzirdēt. Vēl tikai grāmatas. Pasaules, kurās aizbēgt no ikdienības. Svešas, īstas dzīves, ko dzīvot. Izdzīvot visu to, kā pietrūka šai sasodītajā ikdienā. Bet pat grāmatas bija tik šaušalīgi dārgas, ka nācās izlīdzēties ar bibliotēku vai aizņemties no draudzenēm. Tas pazemoja.
polārzvaigzne un piena ceļš
[..] zināja, ka dzīvei jēgu nespēj piešķirt ne mērķis, ne mērķtiecība, un taisnība ir teicienam: ja kāds grib sasmīdināt Dievu, tad lai iepazīstina viņu ar saviem plāniem.
Jo rakstot viss kaut kā bija īstāks nekā īstenībā.
Vispār - vēstulēs viņš bija ļoti romantisks.
Dzīvē - tāds drusku nokaunējies, nopietns un steidzīgs.
Pa telefonu - uzstājīgs, maigs un neatlaidīgs.
-----
tas matracis uz grīdas - nju ļoooti pazīstama ideja, lai neteiktu ka gluži kā mana.
Tomēr slepenībā jutās gandarīts un tāds kā pārāks par Biti. Ja jau viņa pati tā saka.
Laime sniedzās daudz dziļāk - viņu apbrīnojamajā garīgajā tuvībā par spīti šķietamai paradumu un domāšanas veidu nesaderībai. Viņu dvēseļu klusajā sapratnē. Viņu savstarpējā uzticībā un paļāvībā.
Domas par sevi pašu, līdz ar to arī rakstīšana par sevi, bija kļuvuši par viņas hobiju, pati sev - par vienīgo izpētes objektu, par smieklu, asaru, sajūsmas un nicinājuma avotu.
Teo uzņēmās rūpi. Vārds "rūpe" viņa lūpās skanēja atbildīgi un sāpīgi. Beidzot te bija kāds, kurš uzņēmās domāt domas viņas vietā.
Līdz šim Bitei dzīvē bija vieni vienīgi jautājumi un nebija atbilžu.
Teo - otrādi, kaut jautājumu reizēm trūka, atbilžu bija pilnas kabatas. Tās gandrīz derēja - kā reizēm gandrīz der pužļa gabaliņš, viens no tūkstoša, kas veido leoparda kažoku. Ja piever acis, var noticēt, ka tas ir īstais.
Tiesa, tas bija mazliet dīvaini - mīlēt reizē divas.
Bet - galu galā - arī darbā taču bija divas grāmatvedības, melnā un baltā. Katrai sava kantorgrāmata, savs fails datorā, sava aile galvā. Vienlīdz svarīgas.
Kaut kad perioda beigās būs jāsavelk kopējā bilance - saimniekam. Bet tas ir vēl tālu.
lellis
[..], un es tā pūlējos, es taču gribēju gribēt.
es redzu sevi
Tā meitene nāks pievakarē, bet visu dienu es pavadu gaidās.
Galvā risinu dialogu ar viņu. Es vienmēr galvā ar kādu risinu dialogu. Kaut vai ar mājas sētnieku. Kaut vai ar Ministru prezidentu. Vai sen mirušiem cilvēkiem. Tā sērga man vēl no bērnības.
-----
Njā - tā "sērga" vai nu ir no bērnības, vai tās nav. Zinu, kā ir, kad ir. Lai doma procesētos vajag dialogu. Ne obligāti ar reālu cilvēku. Labāk ar iztēlotu, kas saprot un rosina domāšanu, nekā ar dzīvu, bet nederīgu.
Vēl vienmēr mani nav pametusi šī pazemojošā vēlme patikt. Vēl vienmēr es spēlēju kādu lomu citu klātbūtnē. Kādu, kurš varētu patikt tiem citiem.
Apkārtējie tevi vairs neņem par pilnu. Izvairās runāt par nopietnām lietām. Jo domā, ka tu neko nesaproti.
Bet protams. Līdzko tu kādam pasaki kaut ko skarbu un patiesu, viņš apstulbst. Cilvēki tik agri iemācās apmainīties gatavām replikām. Pamazām šīs replikas ieņem vietu arī domās. Un, līdzko cilvēks sāk domāt gataviem teikumiem, viņš ir pagalam.
augstuma bailes
Virdžīnija taču mīlēja dzīvi un šķīrās no tās tikai tāpēc, ka vairs nemācēja to dzīvot. Bet es vienkārši negribu to dzīvot. Lai gan man liekas, ka mācētu tīri labi.
-----
Nu tad nedzīvo. Un netraucē citiem. Tiešām nesaprotu, kāpēc "jāglābj" kāds, kas nevēlas tikt glābts?
Varbūt tas izklausīsies jocīgi - bet vispār jau dzīve man patīk. Nekādas vainas.
Tāpat man patīk grezna vakarkleita GUCCI veikalā. Skaista, bet ne man.
Jebkuri meli kādam sagādā iemeslu cerēt. Tā ir melu gaišā īpašība. Tāpēc es ticu, ka meli ir būtībā labi, un parasti nemeloju nevis aiz kādiem ētiskiem apsvērumiem, bet tādēļ, ka man nav žēl cilvēku. Bet to es laikam jau vienreiz teicu.
-----
Nu atļaušos oponēt. Velta cerība, ko nav un nebūs iespējams piepildīt ir sliktāka kā nekāda. Tā ir tukša. Tas, kam samelo, to nezina, bet kkā tomēr jūt. Tad varbūt paliek naiva cerība un sajūta, ka pie tā visa vēl esi arī piekāsts.
Tāda melīguma sajūta nereti velkas līdzi komunikācijai ar AoE :(
[..] jēga nevar būt nekas tāds, ko var pazaudēt. Vai atņemt. Ne darbs. Ne manta. Ne mīļotais. Ne bērns.
Redz, arī rozēm mēdz būt utis. Nekas taču nav ideāls.
-----
Tā gan. Pat eņģeļi ne.
nozagtā fotogrāfija
Un varbūt es pat nezinātu, ka tā fotogrāfija no goda dēļa ir nozagta, ja pēc tam ik pa laikam mūsu mājās neuzliesmotu diezgan jocīgas greizsirdības scēnas, kurās mana māte kā vienīgo pierādījumu šķietamai tēva neuzticībai allaž pieminēja nozagto foto.
Bet, piemēram, ar aktieru fotogrāfijām tā gadoties bieži.
-----
Sava taisnība tur ir - nezagsi taču vienaldzīga cilvēka bildi. Vai nu lai sapņotu un samīļotu zagsi, vai lai pie šautriņmērķa pieliktu. No mīlas līdz naidam viens solis.
provinces euridīče
Tikai skumjas nepameta Euridīči nekad.
- Neskaties taču tā, - daudzi bija viņu lūguši. Bet Euridīče klusēja un skatījās, un milzīgo, melni ieēnoto, dzīvnieciski skumjo acu izteiksme vīriešus reizē biedēja un vilināja.
Euridīče skatījās un mīlēja viņus visus. Mīlēja, žēloja, apēda, sagremoja un pēc tam izspļāva. Bet vēl izspļāvusi ilgi ilgi turpināja mīlēt.
-----
Precīzāk nav kur...
Svarīgi nav tas, kā tu izskaties, svarīgi ir, kā tu jūties.
Meli.
Svarīgi ir, kā tu jūties, jo - kā tu jūties, tā tu izskaties.
Meli.
Svarīgi ir - kā tu izskaties. Jo - kā tu izskaties, tā tu jūties.
Arī meli.
Uztraukums nez kur pazuda. Viss tāpat bija pagalam.
- Unnn... kas tieši jūs saista šai tēlā?
- Salauzts liktenis, varmācīgi atņemta nāve.
[..] atvadījās no viņas un pateicās. Viņas acis bija aukstas.
tādi vakari
- Draugi, nebūsim vientuļi, lūdzu -
... manas dzīves redzamajai daļai ar manu patieso iekšējo dzīvi jau sen nav nekāda sakara, to es vienmēr esmu gribējusi un mācējusi paturēt sev. Ja es jau gadiem jutos kā cieta, apaļa marmora bumbiņa, ko nemaz nevar īpaši dziļi ievainot, varbūt tikai drusku saskrāpēt, tad tagad esmu kā uzplēsta atmata - visa sakņu sistēma saplosīta, gan sāpīgi, gan labi... - es viņam rakstu.
-----
Kāpēc jūs, sievietes, sevi slēpjat? Sāpīgi? Kam negadās. Bet labi arī :) Tas nozīmē, ka nemīli, ja vari šādi paturēt sevi, Tu - viltniece mana...
Tajā vietā, kur bija tavs nospiedums, ir tukšs izdedzis caurums.
Monday, December 10, 2007
Vecākā un iemīļotākā bloga vairs nav ;( / One blog left :(
2007.12.11 0:09
Skumji, bet nex.blogs.lv ir pienācis gals blogs.lv īpašnieku alkatības dēļ. Abonēšanas maksu sagribējuši!
Tā nu uz šo blogu ir pārcēlušies raksti no nex.blogs.lv. To datumi ir saglabāti oriģinālie, tāpat kā gandrīz visiem saturs. Pielaboju tikai pāris pavisam neaktuālos rakstiņus.
Šis rakstiņš tikai tāpēc, ka nu šajā blogā ir parādījušies vecāki raksti par Pirmo :) Tāpat tiem vecajiem rakstiņiem ir pielietota pavisam nesen bloggerā apgūtā expandable post metode. Kas vēl nebija paguvuši, izbaudiet!
My other (fully Latvian) blog has came to its end, because of the greediness of blogs.lv (they started to block my old blog to get monthly payments). The posts from the old blog are moved to this one now. Thats why there are a lot of Latvian only posts now.
This post is here just to explain why there are posts older than The First and newly learned blogging methods like expandable post are used to very old posts. These of you, who understand LV, enjoy!
BEIGAS / END
Thursday, December 6, 2007
Atkarība no Apple produktiem? / How Addicted to Apple Are You?
| Testelis, kas nosakot atkarību no Apple. Īsti neder LV iedzīvotājiem, jo nav bijusi iespēja stāvēt rindā pēc jaunākajiem Apple produktiem tāpēc, ka visi, izņemot Leopardu, LV līdz šim ir parādījušies krietni vēlāk par citām valstīm. Radi un draugi arī neprasa padomus savu Mac lietošanā, jo viņiem nav Mac :( | A quiz: How Addicted to Apple Are You? It's not applicable to Mac users living in Latvia. We have never had Apple products on launch day in shops of LV resellers, except Leopard. We are not interested to stand in queue @LV - we can go to UK and by before other latvians some days after launch day. Friends and relatives have never asked questions about using their Macs, because they do not have Macs :( |
49%
BEIGAS / END Viss raksts... / Read More...
Saturday, December 1, 2007
OMI Generator @Last.fm
| Interesants no Last.fm statistikas aprēķināts Atvērtības indekss (Open Mind Index), kas parāda, cik dažādi mūzikas stili ir klausīti. Godīgi sakot no sevis gaidīju plašāku loku, ņemot vērā, ka ir klausīts totāls viskas no Eirovīzijas līderiem līdz black metal dzīlēm, klāt pieķerot pat operu frsgmentus. Rezultātu vizualizācija arī eleganta: | There is an interesting thing to find on Last.fm: an Open Mind Index calculated from your Last.fm statistic. It shows what different styles (tags) of music you have listened to. Honestly, I think that my OMI should be higher, because I have listened to a lot of music starting with pop including Eurovision winners to depths of black metal, and catching up some peaces from operas, too. Visualization of results is quite viewable: |
Viss raksts... / Read More...
Saturday, November 24, 2007
Mac OS X uzzina par Rīgu
http://mac.tunt.lv/zoom-disc.php?mainid=32415&tabula=discus
Apraksts, kā iestādīt Rīgu laika joslā. Konsoles versiju izmēģināju. Nesanāca. Pico laikam ne tā to izlaboto failu noseivoju :( Ar lietotājam draudzīgām metodēm viss izdevās.
Ar dashboard World Clock bija lielāka ķēpa, jo izrādījās ka Tīģerim jālabo divās, nevis vienā vietā kā Leopardam. Dundurs, malacis, visu paskaidroja, paldies viņam :)
BEIGAS / END
Friday, November 23, 2007
Mūžīgās nedienas
Pirms apmēram dn sanāca paplucināt spārnus ar AoE pilnīgi ne par ko. Redzams, ka Eņģelis ar kko nav apmierināts, bet nesaka ar ko. Gan jau, ka ar sevi, vai kādām savām iedomām. Vēl ieņem savā trakajā prātiņā domu, ka jau nex cilvēks kko grib no tā iegūt sev.
Apjautājos ar vislabākajiem nodomiem, bet tā noslēdzās un ratā pasūtīja, lai vairāk vispār neko nejautātu. Perfektizētājs. Palīdzību vajag, tas sejā rakstīts, bet neesot jēgas nevienam prasīt, tāpat pa prātam neizdarīšot. Tik izlepušai un piekasīgai radībai tiešām izdabāt ir gandrīz bezcerīgi, turklāt, no tik traka prasīguma izbīstoties, var nespēt izdarīt pat visai elementāras lietas, kuras citos apstākļos gan jau ka prastu.
Nāk prātā tas angļu sestdienu brokastu seiāls par Hiacinti Burku un viņas kaimiņieni, kurai sāk trīcēt rokas, izlīt tēja un plīst trauki tieši pie Hiacintes un viņas karaliskā Dultona porcelāna. Bez H. piekasīgās klātbūtnes viņai tā nekad negadījās vai gadījas ārkārtīgi reti.
Atgriežoties pie nex & AoE, pusi nakts turpināja provocēt un pēc tam par katru otro frāzi braukt augumā. Saucas, palīdzēt mēģināju. Nezinu vai/kā varētu, bet, lai to noskaidrotu, vispirms būtu jādiagnosticē problēma. Tā tas arī palika, ka nex "apvainoja" Sātanu mīļuma trūkumā, aber Sātans visos veidos apgaismoja, ka tik ēteriskai radībai neviens nav gana labs, lai pat apjautātos, kā iet.
Visam kašķim pa starpu AoE izmeta frāzi apmēram tādu: "Tev jau viegli runāt. Tev jau viss ir." Būtu jāsaprot, ka man nu baigi daudz kas ir? Nekā. OK kkas jau arī man ir. Tukšai vietai vajadzēja būt, vai? Bet, redz, vaina tā, ka t.sk. pāris lietas, kuras AoE vēl nav, uzsverot vārdu "vēl".
Nāca apgaismība: radība, ko es apbrīnoju un dievinu, apskauž mani! Ja tik ļoti nepieķertos tik Sātaniskam radījumam, tad droši vien es apskaustu viņu. Patiesībā lielāku komplimentu no AoE būtu grūti izdabūt!
Tikai ķibele, ka negribēju klausīties glaimos, gribēju vismaz mēģināt palīdzēt mīļam sātaniskam radījumam!
Domā, ka es nevarētu palīdzēt AoE sasniegt to, kas man jau reiz ir izdevies? Tiešām? Murgaini augstas prasības? Jā. Bet nevajag jau gribēt (un to skaļi noliegt), lai kāds cits parūpējas par visu, t.i., izdara visu tavā vietā. Tomēr tas neliedz pieņemt palīdzību mazākā apjomā par 100%. Tikai ne AoE!
Runa nav par šīm lietām? Par citām? Neteiksi kādām? Nu tad sēdi arī kā suns uz siena kaudzes!
Absolūts sātanisko būtņu sindroms. Teorētiski mēs kā ļoti dažādas radības taču varētu apvienot savus ļoti dažādos spēkus un daudz sekmīgāk realizēt kopīgus mērķus, jo, mūsu īpašības summējot, patiešām nebūtu tālu līdz perfektam cilvēkam. Ak, jā, pilnīgi pretējām radībām kopīgi mērķi - tā nemēdz būt? Nu labi. Tad vienu AoE mērķi, tad vienu manējo un tā apmēram līdzīgi. AoE neapšaubāmi jau pēc nedēļas šādā eksperimentā rastos pārliecība, ka AoE ir vienīgā būtne, kas kko dara izvēlētā mērķa virzienā, un tad tik sāktos... Varbūt tāpēc arī nobody is perfect, ka visas labās īpašības как на зло savstarpēji nav savietojamas, neizvelkot no aizkrāsnes arī negatīvās.
Nu, kas tad būtu, ja es piekļūtu klāt? Kko sabojātu, piespļautu? Ja jau ir slikti, ka ar tik drūmu vaigu jāstaigā, vai tad tur vēl ir, ko sabojāt? Tak ir laikam. Butu kaut to novērtējusi. Novērtē, bet nav gana. Aber es sevi nē, ja? Jo man, redz, viss esot, t.i., man gan ar šo mazumiņu būtu jābūt gana.
Turpināšu klauvēt līdz ielaidīs vai līdz pa durvju apakšu sāks smirdēt pēc līķa. Ko nu... Sātana Eņģelis nav tāds kā mēs mirstīgie. Tas vnk atstāj mūsos neizdzēšamas pēdas un tad lido tālāk...
Tuesday, November 20, 2007
Tarja's new one
Here (password: www.musicground.com.br)
Answer to Tuomas and NW Dark Passion Play. Especially I Walk Alone to Bye Bye Beautiful (and Master Passion Greed). It's not over between
them ;) Or it's nice show played by both of them. Think, what you wish. And enjoy :) I'd like to believe in fairy tale this time. Maybe someday the same spark between them... oh, who knows...
BEIGAS / END
Viss raksts... / Read More...Demand Lacuna Coil in Riga
http://eventful.com/demand/D0-001-000310560-6
On this site was 121 demand of Nightwish in Vilnius. And they are confirmed to February!! We should have done that!!! :( Now fly to Vilnius... with all poles and lithuanians an belorussians :((
Do not repeat the mistake!!!
BEIGAS / END
Saturday, November 17, 2007
Stum, stum un Neiburga
Kad "skumjā piketa" TV versiju skatījos nežēlīgi fiziski un garīgi paģirainā 6dienas rītā, starp runātājiem zem Žagara lietussarga pamanīju arī rakstnieci Andru Neiburgu. Kgan sākumā tā īsti nevarēja uzsākt, pēcāk izteiksmes veids uz "tautas sapulces" jeb "lietussargu revolūcijas" fona izcēlās. Neko jau gudru nepateica - tāpat kā pārējie uzskaitīja nedienas un sakarīgu to risinājumu tā arī nepiedāvāja.
Tomēr nolasītā stils ausī iekrita. Agrāk kko par tādu rakstnieci pa ausu galam filmēju, bet lasīju visu ko citu. Labu laiku man vispār bija pārliecība, kas joprojām nav pavisam zudusi, ka patiešām lasīšanas vērts autors ir sen kā miris un tā autortiesības vairs nav spēkā (visu cieņu Project Gutenberg). Tik traki nav.
Tā nu googlēju pēc kādas šīs kolorītās autores grāmatas. Vienīgā, ko puslīdz nopērkamā kondīcijā izdevās sadzīt rokā, ir 4. gadā izdotā "Stum, stum": http://www.valtersunrapa.lv/apgads/?l=lv&page=books&id=158
Turpinājumā grāmatas pirkšanas procesa atstāsts (ar norādi, kur var dabūt vēl ;)), kā arī mani aizķērušie citāti, emocijas un vnk murgaini vervelējumi par pirmajām 53 lpp.
Jau pieliku saiti uz izdevēju "Valters un Rapa", bet, aizripojot līdz veikalam pretī operai 7. gadā, nācās secināt, ka šīs grāmatas tur vairs nav un pārdevējam nav ne jausmas vai jelkad vēl būs.
Nenoliegšu, ka, skatoties TV rakstnieču runas skumjajā piketā, bija aizdomas, ka tā viņas vnk cenšas pacelt PR un iekustināt grāmatu pārdošanu. Gāju meklēt grāmatas, šo faktu paturot prātā. Tomēr AN runas stils man pietiekami iepatikās, lai to apmaksātu, pat, ja tas tiešām būtu bijis vienīgais mērķis - arī laba reklāma ir nelielas atlīdzības vērta. Saskaroties ar grūtībām kādu viņas grāmatu nopirkt un ļoti pozitīvām atsauksmēm par "Stum, stum" i-netā, sāku nesaprast vajadzību pa skatuvēm tusēt. Laikam jau vnk gribējās ārā iziet... Nesaprotu cilvēkus, kam vēl ir kkāda iniciatīva, bet atbalstu morāli un ar visām četrām kaut vai tās nabaga iniciatīvas esamību kā tādu.
Otrā vieta, kur meklēju, bija jr.lv. Atradu. Salasīju diezgan prāvu pasūtījumu, ja jau reiz bija izlemts kko pirkt. Nesaprotu arī izdevējus - n-tajās grāmatās rakstīts, ka to izdošanu atbalsta Kultūrkapitāla fonds, kkāds cits fonds, Somijas valsts (tas par Larni grāmatu...) u.t.t., bet tik un tā grāmatas maksā sākot no Ls 5 un Ls 10 nav augšējā robeža. Man ir ļoti lielas aizdomas, ka autoriem no tā tiek apmēram tikpat santīmu, cik Metallicai no Rīgā nopirkta CD. Tas aktualizē ideju par grāmatu tirgošanu internetā kaut vai tajā pašā pdf formātā, bet nu delfu elektroniskajā grāmatnīcā papīra neesamība neatmaksājas. Man jau nu vajadzētu zināt, ka datorizācija nav ekonomija ;) Lai nu kā, ne par to bija stāsts. Te jau man gandrīz skumjais pikets sanāk.
Atkārtojos: nav tik traki. Nenožēloju, ka nopirku un ka lasu :)
Ak jā, ja jau sūdzos, tad sūdzos. Piegāde tika solīta 2-3 dd laikā, turklāt solot pirms tam ar mani sazināties. Nu labi. Otrajā dienā (nevis nākamajā - see the difference) pēc pasūtījuma nakts šaubīga izskata vīrietis ieradās manā darba vietā. No tiesas nopriecājos un atviegloti nopūtos, ka nepasūtīju uz mājām. Vēlāk konstatēju mobilajā neatbildētu zvanu, bet tik un tā nepieteiktu vizīti negaidīju. Riskanti gan šie tā brauc bez mazākās jausmas, vai es tur dežurēju :P
Tagad tiešām pie lietas. "Stum, stum" toņkārta neatšķiras no skumjajā piketā dzirdētās. Tas mani nepārsteidza - zināju, ko meklēju. Tomēr ne vienmēr cilvēks atradis, ko meklējis, dabū to, ko no meklētā gaidījis. Šoreiz dabūju pat vairāk, jau no pirmajiem dažiem desmitiem lpp. "Konspektējot" šo grāmatu, pagaidām manam komentāru un spriedelējumu apjomam ir izdevies pārsniegt citātu apjomu :O
stum, stum
Visums izplešas? Ko, piedodiet? - ak tad saraujas jau atkal? Nu lai tad saraujas vesels, sen bija laiks sarauties. Ierauties, izbeigties. Miers un nekas.
Da nu viņu, Visumu. Man viņu nevajag. Ja visumam vajag mani - lūdzu, te es esmu.
Nu - zināt taču to veco teicienu: kas meklē, tas atrod? Galīgi aplams teiciens, pa manam. Kas meklē, tas neatrod gandrīz nekad, bet kas nemeklē, tas tīri kā pa jokam uzgrūžas.
Es sen neko nemeklēju.
Kas ir - ir. Kas nav - nav.
Dzīve tevi sašņorē. Daudz spirināsies - šņores tikai ciešāk savilksies. Tā ka labāk jau atslābsti.
Cilvēcība manī vēl kāda nebūt saglabājusies. Bet vai tas labi - to gan nepateikšu.
Niknums ar' ir cilvēcības paveids.
-----
Kā reiz pirms dažām dienām AoE to teica par dusmām, pie manas nopūtas, ka neceru tik sātaniskā radījumā ko cilvēcīgu iedvest... Velns tāds, šo jau lasījusi.
Kā teica mans senais un izglītotais pilsētas draugs - erotika notiek galvā. Vai, kā saka mana kaimiņiene, večiem jāpiš smadzenes, tad viņi tev apkārt lēkās. Īstenībā jau abi vienu un to pašu saka. Tikai katrs savā veidā.
Bet īstenībā es nopietnas nemaz negribu. Man tāpat pietiek, ko stumt. No veča viegluma negaidi - vismaz tik daudz dzīve mani ir izmācījusi.
Es jums vispār varu kā no grāmatas norunāt. Bet negribu. Nemāžojos. Es lietoju tikai tos vārdus, kas man piestāv.
Ieiet baznīcā?
Nea, neviens mani tur negaida.
Dievs dzīvo citur.
Un nesakiet, ka esmu pilnā.
Viss pāriet. Un neko nevar paturēt.
-----
Atļaujos nepiekrist. Ļaut pāriet vai paturēt tomēr mazliet no paša atkarīgs. (<-- Lūk, salieciet pieturzīmes šajā teikumā paši, ja vēlaties.) Var jau būt, ka man vēl kkāds jaunības ideālisms saglabājies.
pie blakus galdiņa
Sev paņēmu Hennessy, 50 gramus.
-----
VS vai VSOP? Vajag to old pale? Es parasti VS. Un ne jau cenas dēļ. Ja nav nekādas īpašās vēlmes. Un parasti nav.
Šābrīža īpašā vēlme: iebāzties te ar savu es. Fvz, kāpēc. Standarta egoisms vai vienīgā bērna sindroms. Who cares?... Nav jau neviena cita, par ko runāt.
Konjaks, man par milzīgu pārsteigumu, šai vietā - uzsildītā glāzē. Tas uzjautrināja.
-----
Uzjautrina kas cits: gan jau ka glāze nebija uzsildīta, vnk tikko mazgāta. Veicas, ka ar karstu ūdeni un nebija Fairy piegaršas. Mini pati, kas pirms tam no tās dzēra, un pamurgo par sanepidstaciju vai infektoloģijas centru.
Man jau sen likās, ka es zinu par dzīvi visu, izņemot pašu galveno.
Notikumi mani neinteresēja. Interesēja tas, kas aiz. Bet to neviens negribēja stāstīt. Vai arī nezināja.
-----
Haļavu sagribēji. Dāvanu par neko? Lai kāds tāpat pateiktu. Da, pat ja zinātu, neteiktu!
Es reibu ātri, man nevajadzēja daudz, 100 gramu konjaka un drusku iztēles man arvien lika iegrimt banālās un neproduktīvās pārdomās par esības noslēpumiem.
-----
Jā, jā - atkal iebāzīšos ar savu es. Kura te kuru citē?!?!
Sanī paslēpa seju manā kakla bedrītē.
- Labrīt...
- Labrīt, - es teicu, sajūtot nepatiku pret viņas pieskārienu. Un man bija drusku kauns par šo sajūtu.
-----
Cik reizes man jums abām jāsaka? Nav jākaunās par sajūtu! Par sajūtas slēpšanu - pēkšņu aizvēršanos - vai citas piemelošanu gan.
Man tik un tā nepatīk tā Tava sajūta... es to neaizmirsīšu, un Tu tur neko nevari darīt. Ja Tu nemelotu būtu vieglāk piedot, ka nejūti. Bet to jau Tu nemaz nelūdz. Tev to nevajag. Tev ir svarīgi labi izskatīties savās acīs ne jau manās.
Beidz. Es tevi piemānīju. Es taču neesmu nekāda rakstniece.
-----
Absolūts fināls.
Esmu uzdevusies par rakstnieci. Izdevās piemānīt. Uz brīdi pat AoE, par sevi periodiski nemaz nerunājot.
Man tomēr šķiet, ka piemānīju AoE vismaz par vienu sīkumu. Nejauki patīkami sanāk. Par visiem tiem ne gluži tik sīkumiem. Neesmu nekāds vecis, kam vajag smadzenes drāzt! Bet izdodas tev...
Jā, jā - diletantisms un amatierisms. Ne uz ko citu te arī nepretendēju. Kā Painted Rose savā saitā pie saviem praidiski spīdīgajiem mākslas darbiem angliski raksta: "Es daru to, kas man patīk. Ne uz ko nepretendēju. Man patīk dalīties." (tāds aptuvens tulkojums no atmiņas...) I feel the same here :)
el ninjo
Un tā viņš pārtrauca rakstīt; nu, var jau būt, ka tas bija tikai slinkums; viņš pārtrauca rakstīt, bet ne sacerēt, stāsti dzīvoja viņā, un viņš tos rakstīja uz iekšu, sev, viņš vairs neredzēja vajadzību likt tos uz papīra un spiest lasīt citiem, katram pašam jāraksta savi stāsti, galu galā.
-----
Katram savi stāsti jāraksta pašam. Arī no Remarka daudzkārt atkārtotā, ka neko nevar paturēt. Dažreiz sagribas atcerēties, savus agrākos stāstus. Dažreiz aizmirstas vai atmiņā ļoti pārvēršas pat lielie un nozīmīgie stāsti. Bet kas notiek ar mazajiem? Tiem, kas it kā neko nav izmainījuši. Vispār jau nevar iedalīt ielos un mazos. Lapsene, kas iekož kājā pludmalē, var izmainīt tās dienas vai vismaz tuvāko stundu gaitu. Prozaiska iemesla dēļ - kodums sāp, grūti paiet, patikamāk palikt un pagulēt turpat. Nu, lūk, arī nonācu pie gulēšanas pludmalē pa pavisam citu ceļu. Vai lapsenes kodums bija sīkums? Protams. Tomēr vēl novembra vidū atceros tādu sīku vasaras negadījumu. Atmiņas selesktivitātes ceļi ir neizdibināmi.
Nav jau jāliek uz papīra, ja kaut kā šķiet, ka kādreiz varbūt gribēsies atcerēties. Nu jau datoru laikmets. Ja piešaujas mazliet, tad rakstās arī ātrāk. Uz MB klavieres :)) Žēl, ka WriteRoom nav lv spellčekera. Varētu jau atvērt NeoOfficē un nočekot tur, bet kkā negribas. Ek, makinatori un pārējā tehnika. It kā tas būtu svarīgi! Nav taču - palīglīdzekļi kā katli virtuvē, tomēr tik daudz apspriesti tik daudz nepelnītas uzmanības saņēmuši. Par nepelnītu uzmanību - nāk prātā Tuska OA fests: visvairāk bilžu bija no Stratovarius uzstāšanās noslēgumā. Vader bija labāki, bet nav nevienas bildes, jo mazajai skatuvei bija diezgan bezcerīgi piekļūt. Tā nu reizēm sanāk, ka vairāk atmiņu bildēs nonāk nevis vērtīgākais, bet tas, kas bijis vieglāk pieejams. Pieejamība ir vērtība? Ui, ne vienmēr. Kaut gan, no web saitu lietojamības viedokļa skatoties, noteikti. Te nu ir jautājums, ko mēs no mums gribam, lai pamana un atceras, un ko negribam. Visu izrādīt? Varbūt. Ir gadījies, ka AoE manī priecājas par īpašībām, kas man šķiet pavisam necilas un pilnīgi parastas, un nenovērtē, manuprāt, labākās. Tā, pat ja ir defināts mērķis, piemēram, iepatikties, nekad tomēr īsti nevar zināt, ko tieši rādīt un ko nē. Var gadīties, ka pie mērķa aizved kāda ļoti parasta īipašība, bet lielā un pamatīgā izrādīšanās labākajā gadījumā atstāj vienaldzīgu. Kā tad, ka pie vainas atšķirīgās vērtību sisēmas.
Windas jēdziens Full Control un datubāzu Full Access būtu pielietojami tikai dzīvē bez bailēm vai pašaizsardzības. Tādi periodi parādās. Kad nav, ko zaudēt.
Krāsa un skaņa jau pasaulē bija, no paša sākuma bija un varbūt arī vēl pirms tā; ar tiem nevarēja izteikt neko vairāk vai citādu, kā pasaule ir. Bet vārds eksistēja tikai cilvēku galvās, tā bija pilnīga abstrakcija, tas radīja no nekā un nezin ko, un tā iespējas varēja sniegties tālu aiz dabiskā un pašsaprotamā robežām.
-----
Bullshit!! ar krāsu un skaņu ir ļoti grūti izteikt, ko vēlas, kas ir tas, ko vēlas pateikt, jo uzzīmētais pat ļoti neizskatās pēc tās vīzijas, pēc kuras zīmēts, tikai un vienīgi roku neveiklības dēļ. Nevis vīzijas neveiklības, bet tikai roku. Tas pats ar balsi vai ķermeni kādu mūzikas instrumentu spēlējot. Tur tomēr ir jābūt tehniskām preikšzināšanām un/vai talantam, kamēr muldēt var jebkurš, kam nav slinkums. Vārdam ir vislabākās iespējas attēlot vīziju. Sev. Cits ar citām vīzijām gan sapratīs kko pavisam citu, bet kuru tas interesē, ja raksta sev. Nav jēgas spiest citus lasīt.
Nevar sniegties aiz saprāta robežām. Sniegties jau var, bet tad tā tikpat labi var būt random simbolu virkne. Kādam DatZ pasniedzējam nu jau viņā saulē par mūziku gan būtu viedoklis, bet es nespēju izskaidrot, kāpēc kārtīga kakofonija reizēm var sagādāt lielāku prieku par atzītu mūziku, es to robežu neredzu un nejūtu. Varbūt tāpēc, ka man vispār ar robežām tā paknapāk. Spožums un posts.
Viņš pats sapnī bija ģērbies gaiši zilā plīša kleitā, kā transvestīts, koši krāsotām lūpām, jā, - viņš neticēja robežām - tātad arī robežām starp dzimumiem ne - šodien tu vari būt viens, rīt cits, un tikai tāpēc, ka kāds nav devis mums tik daudz laika, mēs nepiedzīvojam visu.
-----
Un te nāk arī robežu trūkums :)) Šodien tu vari būt viens, rīt cits - nebūtu slikti, bet apkārtējiem, maitām, ir atmiņa un pieradums, un cerības. Viņiem (man arī) ne reti gadās, ka iesakņojas pirmais iespaids, un, lai ko cilvēks darītu vēlāk, to vairs nevar mainīt. Kā Kristiānei F. (Wir, Kinder vom Bahnhof Zoo) visur pēc tam vilkās līdzi viņas Berlīnes lieta. Ir labi, ja šad tad var sākt no baltas lapas. Līdz brīdim, kad lapai kaut kas ne tas tiek uzķēpāts.
Baltās lapas mokas? Jā, varbūt tad tiešām nevajag rakstīt (think)...
Un viņš bija nekaunīgs un izaicinošs, stiprs un drusku cinisks - tik brīvs un mierīgs var būt tikai tas, kurš neko nedara un neko negrib.
Jo mazāk es redzu, viņš domāja, jo mazāk es mainos un varbūt nokļūstu tuvāk tam, kas es esmu.
-----
Naivais. Tikai nogarlaikosies visinteresantākā un gudrākā (ne jau akadēmiski :P ) cilvēka sabiedrībā. Smadzenēm, muļķēm, šad tad barību sagribas.
Tā sieviete bija vienīgais viņam pazīstamais cilvēks, kurš zināja, kad klusēt.
-----
Vienādas vai ļoti līdzīgas sajūtu un vērtības sistēmas. Apnicīgi - šim te ir racionāls izskaidrojums.
Neatstāj pēdas. Jo beigās tik un tā būsi viens un sev nepazīstams.
-----
Ja jau tā būs tik un tā, tad kāpēc gan no sirds neizbradāties, kaut vai bradāšanas pēc?
Nav loģikas. Diez vai tā domā vīrietis. Apgalvot nevaru, bet man pat ļoti šķiet, ka nē. Vecis gribētu izmēģināt bradāšanu praksē un jo vairāk, jo labāk - vairošanās instinktam taču būtu jābūt! Nu bet lv jau nav...
Turpinājums sekos...
My First Real Expandable Post
Here is the beginning shown on the first page of the blog.
Here is the rest of post. I am really interested in getting this text not only on clicking link "Viss raksts... / Read More...", but on clicking the title of the post too. OK, see it...
Trying to Post an Expandable Post
As u can see, my posts about books I have red can get really long and annoying for people who are not interested in these books or can not read in Latvian.
There is a hack, how to make expandable posts. With a little problem - even short posts will be expandable using the hack. (c) http://blogger-tricks.blogspot.com/search/label/expandable%20post%20summary
All posts posted before this one has the link "Viss raksts... / Read More..." now, but there is no more to read.
For the next short posts not having anything more to read while expanded, even with no bigger pictures ;) there will be BEIGAS / END at the end of the post.
Like this one:
BEIGAS / END
Tuesday, November 13, 2007
Dzimšanas dienas mākoņi / Birthday Clouds
| Lūk, šādi skaisti tumši zilpelēki mākoņi bija 11.11.2007 Pārdaugavā: | Look at the nice dark blue-grey clouds in Riga, left side of river Daugava at midday 2007/11/11: |
| Tie paši mākoņi neslikti saskan ar pliku bērzu ar droši vien nu jau pamestu ligzdu tajā, vecu špickkasti un bērzu birzes vietā uzslietu jaunbūvi aiz tās: | The same clouds look darkly good with house made in USSR, a new building (built in place where were trees) and a tree without leaves, but with (I suppose left for winter at least) bird's nest: |
Viss raksts... / Read More...
Mēs - Zoo stacijas bērni
Grāmata - Kristiānes F. patiesais stāsts par atkarību. Par bezjēdzīgu dzīvi. Par "ārstēšanos" no narkotikām. Par to pašu bezjēgu. Problēmas ir aprakstītas tā, ka labāk nevar, net kā parasti trūkst risinājuma. Stāsti par draudzību narkomānu starpā drīzāk varētu būt reklāma. Bildēs grāmatā (īstais!!) Detlefs arī izskatās tiešām jauks- kkad būs jāpārfotografē arī tā bilde.
Kristiāne lietoja narkotikas, lai iekļautos kolektīvos, bet atzina arī to, ka daudzi mācekļi tās lietoja, jo neredzēja nekādu citu savas dzīves piepildījumu vai apliecinājumu...
Grāmatas valodas stils nav vienots un tas it kā mēģina attēlot jauniešu ielas žargonu, bet nesekmīgi. Heroīna saīsinājumu tulkot kā "heris" var tikai kāds, kas LV uz ielas nekad nav dzirdējis par to runājam, - lai kā tas nepatiktu, bet reālajā ielas žargonā LV ir daudz rusicismu kā "herič", "čeks" (tas gan ir 0.1g, nevis 0.25g kā viņu kvarteris, bet nedomāju, ka te kāds lieto atvasinājumus no latīņu valodas). Līdz ar to tulkojums ir sanācis visai samocīts. Lasās ātri, bet ne viegli - neeksistējoša valoda. Laikā, par kuru ir grāmata, PSRS varbūt tiešām narkotiku nebija vai arī to izplatība bija ļoti niecīga, līdz ar to reālu tālaika vārdu, iespējams, nemaz nav.
Vecāku nožēlojamā eksistence un bezjēdzība attēlota ideāli.
Komentāros par grāmatu daudzi saka, ka tai vajadzētu būt skolu obligātās literatūras sarakstā, bet es tam nepiekrītu. Daļai bērnu skolā ir tik patīkama sabiedrība, ka šī grāmata verētu kļūt par instrukciju, ko izmēģināt praksē, jo zaudēt jau nav ko. Tai drīzāk vajadzētu būt vecāku obligātās literatūras sarakstā, to veāku, kas vēl atceras kā grāmatas lasāmas. Turklāt šai grāmatai nevajadzētu būt labas literatūras paraugam - vismaz LV tulkojumā satura pasniegšana nav tā labākā. Saturs gan ir neatsverams. Tomēr skolā jua nav priekšmeta, kam tas būtu piemērots. Literārs paraugs tas nav, tātad literatūrā neiederas. Veselības mācībā tad jau drīzāk. Psiholoģijā? Varbūt. Lūk, ņemiet un izdomājiet, kur :P Viss ir tā sadalīts pa priekšmetiem, ka tie vairs nelīmējas kopā. Kāpēc ne vācu valodā tiem, kam tā ir pirmā svešvaloda? Kgan vācu literatūrā arī no literārā viedokļa ir daudzi labāki paraugi. Kaut vai Nīče.
Daudzejādā ziņā arī es domāju kā Kristiāne. Daudzi no mums domā līdzīgi. Tomēr to jēgu bezjēdzībā tā arī neviens uz šķīvja priekšā nenolika.
Būtu interesanti iepazīties ar nu jau slaveno Kristiāni F., kas tagad joprojām nodarbojas ar palīdzību atkarīgajiem Vācijā. Viņai tagad vajadzētu būt apmēram 45 gadiem (ja 1977 bija ~15). Droši vien interesanta. Nez kādas pēdas ir atstājušas narkotikas un 2x dzeltenā kaite? Būs jāpagooglē...
Zoo stacija vizuāli ir mainījusies samērā nedaudz. Biju tur pagājušā gada decembrī. Un, kā jau parasti jaucot virzienus, pēc izkāpšanas no S-bahn izgāju vispirms pa aizmuguri uz Ernsta Reitera laukuma pusi. Pērkamus bērnus nemanīju, bet dīvaini tipi tur klimta, tomēr nepiesējās, - laikam "apmaldījies tūrists" bija jau sejā rakstīts, tomēr ne tik apmaldījies, lai izdotos aptīrīt :P Izrādās, ka Eiropas centrs tur bijis jau 70tajos. Žēl ka nesanāca aizbraukt līdz Rudovai - vilcienus ar šo uzrakstu redzēju daudzkārt. Izstiagāju arī Kūrfirsta dambi - neko glīts nebija ar visu dārgo veikalu klāstu. Berlīne vispār nav ne skaista, ne omulīga pilsēta (kā Helsinki), bet kkāda nekur citur neredzēta ļoti īpaša aura tai ir.
Kad rakstīju blogā pavisam nesen par citu grāmatu http://nex-aeterna.blogspot.com/2007/11/polonze-sarkan.html, vēl nezināju, ka jr.lv ieraudzīšu šo grāmatu, bet arī piemināju Berlīni un tās auru, tātad jau šajā virzienā domāju.
Esmu redzējusi Zoo bērnu grāmatas ekranizāciju. Arī tā atstāja iespaidu, kaut gan atsauksmēs bija rakstīts, ka tā esot sabojāta grāmata. Daļēji varu piekrist (reti gadās dzirdēt, ka filmas būtu uzlabojušas daudzmaz slavnas grāmatas), tomēr arī filma atstāja pietiekamu iespaidu, lai nesaubītos, ka grāmata vienkārši ir jānopērk (patiesībā meklēju un atradu citu grāmatu, ... kura vēl nav sākta lasīt...).
Turpinājumā šoreiz gara citātu virkne. Daži ar komentāriem. Vairums bez...
Wir Kinder vom Bahnhof Zoo
Priekšvārds no vācu autora:
Kristiānei un viņas draugiem no heroīnistu kompānijas, kā arī klientiem, kuru biogrāfijas īsi ieskicētas, bijuši vecāki, kam dzīve smagi nodarijusi pāri un kas - apzināti vai neapzināti - savu izmisumu, ārējo un iekšējo izolēšanos, aizvainojumu un atriebības jūtas nodevuši mantojumā bērniem.
"Kas tā vides aizsardzība ir? Tās sākums meklējams cilvēku savatarpējās attiecībās. Šai sūdainajā skolā muns būtu jāiemācās izrādīt citam par citu kaut nelielu interesi. Lai nevienam nebūtu jābļauj skaļāk par citiem un jādemonstrē sava vara, lai nebūtu jākrāpjas un jāmelo, lai iegūtu labākas atzīmes."
Patiesībā narkotiku problēma nav nekas cits kā īpaši zīmīgs simptoms, ka - vispārīgi runājot - mums, vecākajai paaudzei, šai sabiedrībā jārada augošajai paaudzei iespējas rast dzīvei jēgpilnu piepildījumu.
Savukārt bērni, kuriem vajadzētu griezties pēc palīdzības pie vecākiem, to nedara, tāpēc arvien biežāk sapinas pretrunās un bieži pat ir spiesti risināt problēmas vecāku vietā.
Ja kāds impulsīvs bērns, kurš nevēlas grimt rezignācijā un stulbumā, slepus nobēg sapņu pasaulē un ģimenes un skolas rituālus izpilda formāli, viņš bieži vien izkrīt no sistēmas.
Tādiem bērniem kā Kristiāne tā ir pielāgojušos sabiedrības pilsoņu daļa, kas vienā reizē cilvēku ārstē, bet citā grib apspiest un izmantot.
Neko tēvs nemīlēja tik ļoti kā savu poršu. Ja autiņš netika remontēts, viņš to pulēja gandrīz katru dienu.
----njā, ja vecis pucē un čubina mašīnu, tad labākajā gadījumā "tikai" klapē ģimeni par savu stulbumu...
Tēvs vienkārši vairs nespēja. Viņš nemitīgi bija centies izsisties uz augšu, taču arvien nokritis uz pakaļas. Tāpēc viņu necienīja paša tēvs.
Tēva draugi bija jaunāki par viņu. Viņiem dzīve vēl bija priekšā, katrā ziņā viņi par to nešaubījās. Tēvs gribēja būt tāds kā viņi. Vēl ceļa sākumā. Un nekādā ziņā ne cilvēks, kam uz kakla jau ģimene, kuru viņš nemaz nespēj pabarot.
Es zināju, kā Berlīnē izsisties, - vienmēr jāpalaiž mute. Lai citi netiek līdzi. Tad var tēlot bosu.
Uz laukiem pie strauta mēs bijām darījušas daudz ko, par ko nevienam pieaugušajam nenāca ne prātā uztraukties. Man pielēca, ka Gropiusštatē drīkst spēlēt vienīgi spēles, ko izdomājuši pieaugušie. Tātad slidināties pa kalniņu un rakāties pa smiltīm. Pašiniciatīva bija bīstama.
Tikai nereti notika tā, ka darbs vēl nebija galā, kad jau gribējās, lai tas izskatās citādāk.
Cilvēku ģīmji vagonā šķita briesmīgi, tas ir, šie mietpilsoņi izskatījās ka vienmēr.
K.māte:
Taču, jo vairāk tēvs centās izjaukt mūsu draudzību, jo vairāk iespītējos. Redzēju tikai vienu iespēju - palikt stāvoklī, apprecēties un beidzot iegūt brīvību.
Biju iedomājusies, ka, nebūdama nevīžiga un nevazādamās apkārt, būšu bērniem paraugs. Likās, ka viņi sekos manam piemēram.
K.:
Ģimeni man aizstāja mana kompānija jeb kliķe. Tajā pastāvēja kaut kas līdzīgs draudzībai, maigumam un mīlestībai. Man ārkārtīgi patika buča jau sasveicinoties. Visi sabučojās maigi un draudzīgi. Tēvs nekad nebija mani tā nobučojis. Mūsu kompānijā problēmu nebija. Par savām problēmām nekad nemēdzām runāt.
Tas skolotājs man patika diezgan labi. Laikam jau tāpēc saniknojos, jo man likās, ka uzbļaut viņam nav galīgi bezjēdzīgi.
-------- tieši tā. Lai ar tevi kāds strīdētos,vēl ir jānopelna :P
Skola man ārkārtīgi riebās. Tajā nebija ne mazākā personiskā kontakta ar sklotājiem. Arī ar klasi nekas īsti kopā neturēja, jo katrs gāja uz savām nodarbībām. Ja kādu kaut kas interesēja, tad tikai, kā ielikt pārējiem. Gaidīt palīdzību no otra bija velti, jo katrs gribēja būt labākais.
------- tt. ja nav personiska kontakta, tādā pasākumā nav vērts tērēt laiku. Skolotāj, kiitoksi paljon ;) Konkurence. Bailes nebūt labākajam. Histērisko tieksmi būt labākajam, vienmēr pirmajam u.t.t. iedzen vecāki. a nafig? Nevar būt vienmēr labākais. Lai apmierinātu nereālas prasības ir mazliet jāpiemelo, jānošpiko un tā tas sākas... K. viņas kompānija, kurā ne par ko kcik svarīgu personīgi viņai pat nerunāja, šķita personiskāka...
Vairums narku ļoti smalki uztver otra izjūtas. Protams, ja otrs pieder pie kompānijas. Plenči šmigā klupa meitenēm virsū un domāja vienīgi par jāšanos. Mums svarīgāks bija kas cits.
Ar Detlefu sapratos pavisam citā līmenī. Neviens no mums nebija pārāks, vismaz sarunās ne. Ar Detlefu varēju runāt pilnīgi par visu, nebaidoties, ka viņš izmantos manas vājās vietas. Neviens no mums nespītējās un necentās uztiept savu taisnību. Mēs spējām viens otru pārliecināt.
----Nomierinošo tablešu ietekme:-------
Mājās mamma un viņas draugs laikam no tiesas sāka uzskatīt mani par patīkamu. Es nerunāju pretī un necīnījos. Un nekam vairs nepretojos, jo biju atteikusies no domas mājās kaut ko mainīt sev par labu. Bija jūtams, ka stāvoklis līdz ar to vienkāršojas.
Detlefs bija aizgājis pasaulē, kurai es nepiederēju. Ar vienu dūrienu pēkšņi mums vairs nebija nekā kopīga.
Ne tuvu nebija tā, kā raksta avīzēs, un mani nepavedināja ļauns heroīnists vai tirgotājs. Nezinu nevienu, kas būtu pavedināts pret paša gribu. Vairums jauniešu līdz heroīnam nonāk patstāvīgi, kad ir tam nobrieduši.
Mācītāja = "Vidusceļa nama" vadītāja viedoklis pēc tā slēgšanas/atvēršanas:
Inflācija [...] dzīve uz cilvēkiem izdara nepārtrauktu spiedienu, liekot vairāk spēka veltīt ikdienas darbam un liedzot izredzes uz laimīgāku un pārtikušāku dzīvi.
Narkotikas arvien noder, lai laupītu cilvēkam apziņu, ka viņš kļuvis par sabiedrības attīstības upuri. Strādnieku šķirā jau sen šo funkciju izpilda alkohols.
----- tas tiesa. sūda sabiedrība nav to vērta. Ja upuriem no tās nav nekāda labuma, tad mums nospļauties par attīstību un nav ne mazākās vēlmes kkā dēļ upurēties. Tikpat labi visu sūda sabiedrību varētu vnk uzspert gaisā. Un nevienam no mums tās nepietrūktu.
Njā K. tomēr pārspļāva strādnieku šķiru - heris :)) tulkotāji laikam nezina kā to sauc šodienas Rīgā uzielas...
Mani neinteresēja nedz vakardiena, nedz rītdiena. Man nebija nekādu plānu, bet vienīgi sapņi.
---- pazīstami. tikai nevis 14, bet ~25...
Katram derdzās paša riebeklība, tāpēc, redzot citu riebeklības, gribējās pierādīt, ka pats neesi tik zemu kritis.
Bijām atbrīvojušies no heroīna, bet nu neznājām, ko darīt.
Uzskatīju sevi par vēso veceni. Ne no kā man nebija bail.
Kamēr nelietoju heroīnu biju baidījusies no visa kā.
Māsīca [laukos, tikpat veca] un visi viņas draugi ar savām problēmām nāca pie manis. Es kļuvu īsta padomdevēja tante. Stāstīju, kas darāms un ka pirmām kārtām viss nav jāņem pārāk nopietni. Viņu problēmas man likās smieklīgas. Taču es pratu uzklausīt, un gandrīz vienmēr man bija pa rokai padoms. Kolīdz runa bija par citu problēmām, jutos briesmīgi gudra. Tikai ar savām problēmām netiku galā.
-------
Tā laikam ikdienā domā AoE...
Galu galā pie vecāsmātes biju ieradusies, lai atmestu duršanos uz visiem laikiem.
Četrām nedēļām ejot uz beigām, piezvanīja māte un pajautāja, vai nevēlos palikt ilgāk. Bez garas domāšanas atbildēju, ka ne. Ja viņa būtu pajautājusi, vai nevēlos šeit palikt visu mūžu, varbūt padomātu.
...arī ar viņām [Babsiju un Stellu] saprasties kļuva arvien grūtāk. Katra no mums gribēja stundām ilgi runāt tikai par sevi, bet veltīt pāris minūšu otras uzklausīšanai negribēja.
-------
nez, kas šādu attieksmi rada narkotikas nelietojušā cilvēkā? un kā no tās tikt vaļā. t.i. no attieksmes pret citiem, nevis no sevis?
Apgūlos uz grīdas un sāku raudāt. Māca bailes un negribējās vienatnē nomirt.
Nezinu pati, kāpēc nobijos no nāves. No nāves vienatnē. Heroīnisti mirst vientuļi. Parasti smirdošā tualetē. Es patiešām nevēlējos mirt. Patiesību sakot, nekas cits jau nebija gaidāms. Pati nezināju, kāpēc esmu nākusi šai pasaulē. Arī agrāk nebiju to īsti zinājusi.
Palīdzēt heroīnistam nav iespējams. Viņš vinmēr jūtas kā ielenkumā, jo nespēj saprast, par ko tiek sodīts.
Gribēju mirt, taču pirms katras duršanās jutu muļķīgas bailes no nāves. Varbūt tieši kaķis uzvedināja uz domām, ka nāve ir draņķīga padarīšana, ja cilvēks pat lāgā nav dzīvojis.
M.:
Policijā pateica tikai to, ka Kristiāni ierakstīs meklējamo sarakstā. Gan viņa uzradīšoties.
Vislabāk būtu zemē iegrimusi. Neko citu nejutu kā vienīgi bailes. Bailes no telefona zvana. No zvana, kas pavēstīs, ka meita mirusi.
Džeinija [kucīte] skrēja klāt katram, asti luncinādama. Visi cilvēki viņai bija labi. Tas man nepatika. Labāk būtu rūkusi, jo nevienam nevarēja uzticēties.
Vecais solīja arī atalgojumu. Viņš teicās paņemt mani līdzi uz Taizemi. Vismaz reizi gadā tēvs lidoja uz Taizemi. Ar Taizemi viņš bija baigi aizrāvies. Protams, viņu interesēja turienes maukas un lētais apģērbs. Ceļojumam uz Taizemi viņš taupīja, kur vien iespējams. Taizeme viņam aizstāja narkotikas.
Gavenā atšķirība starp hašiša un heroīna scēnu ir tā, ka hašiša smēķētājs dalās ar otru, ja viņam kaut kas ir.
Ievēroju, ka kanaki patiešām prot apieties ar narkotikām. Ne tā kā eiropieši. Mums, eiropiešiem, heroīns droši vien ir tas pats, kas indiāņiem savā laikā bija ugunsūdens. Iedomājos, ka austrumnieki var degradēt eiropiešus un amerikāņus ar heroīnu tāpat, kā eiropieši ar alkoholu degradēja indiāņus.
Pamazām iepazinu kanakus no citas puses. Ne kā drāzējus klientus, kuri Babsijas, Stellas un manās acīs bija pēdējie. Mustafa un arābi bija ļoti lepni. Vi'ņus ļoti viegli varēja aizvainot. Viņi pieņēma mani tāpēc, ka likos ļoti pašapzinīga. Jau pavisam drīz sapratu viņu dzīves principus. Piemēram, nekad neko nedrīkstēja lūgt. Viņi ļoti augstu vērtēja viesmīlību. Ja cilvēks kaut ko gribēja, viņš to paņēma. Vienalga, vai tās bija saulespuķu sēkliņas vai heroīns. Tikai nekad nedrīkstēja radīt iespaidu, ka draudzība tiek izmantota.
-----
Eiropiešiem un, īpaši latviešiem, nav ieaudzināts vnk paņemt, ko grib un nejusties izmantojušam vai parādā... Ko tur var darīt, lai nelūgtu, bet arī neizmantotu??? ideas??
Ja jau man vajadzēja apgrozīties "Raibā dzeņa" sabiedrībā, gribēju būt tās priekšgalā. Lai neviens nevarētu man piesieties. Gribēju spīdēt šai sabiedrībā kā zvaigzne. Gribēju būt lepna - kā arābi, kuri nevienam neko nelūdz. Gribēju nekad nejusties vājāka par citiem.
-----
Tas izklausās pēc AoE monologa... Kāpēc, lai kāds piesietos, kāpēc ir jāiederas vai jāspīd, ja jau no sākta gala skaidrs, ka tā ir sūdu sabiedrība?
Aizgāju uz Hermaņa laukuma tualeti, ieslēdzos un kārtīgi izraudājos. Tātad mūsu skaistā nākotne kārtējo reizi bija tutū. Atgriezās realitāte - tātad pilnīga bezcerība.
Tās dienas rītā uztaisīju sev maizi ar ievārījumu un lapoju avīzi. Ziņa bija nodrukāta pirmajā lapā. Virsraksts vēstīja: "Viņai bija tikai četrpadsmit".
Es tūlīt sapratu. Tālāk varēju nelasīt. Babsija! Kaut ko tādu biju nojautusi. Nebiju spējīga kaut ko just. Likās, ka pati esmu mirusi. Likās, ka avīzē rakstīts par manu nāvi.
Iegāju vannasistabā un iedūru sev devu. Tikai pēc tam spēju mazliet paraudāt. Nesapratu, vai apraudu sevi, vai Babsiju.
No kruķiem nebaidījāmies. Policijas mašīnām braucot reidā, policisti bieži vien priecīgi piemiedza ar aci. Viens no viņiem bija mans pastāvīgais klients. Tāds ļoti dīvains tips, kurš pastāvīgi alka pēc mīlestības. Un nekad viņam nebija iespējams ieskaidot, ka prostitūcija ir darbs, nevis mīlestība.
-----
pats tāds. Tas, kurš mīl vai to vēlas, cieš vienmēr...
Viņu vairums parasti gribēja ar mani papļāpāt. Pirmais parasti tika uzdots jautājums, kā tik glīta meitene nonākusi uz ielas. Man patiešām to nevajagot darīt. Šādas runas krita uz nerviem visviarāk. Bija arī tādi, kas gribēja mani glābt. Tika pat izteikti nopietni bildinājumi. Un tai pašā laikā klienti labi zināja, ka izmanto heroīnista nožēojamo stāvokli, lai gūtu apmierinājumu. Šie klienti bija baigie liekuļi. Viņi iedomājās, ka spēj mmums palīdzēt, kaut gan pašiem bija pietiekami daudz problēmu, ar kurām tie netika galā.
-----
nu kas var būt labāks, kā gudri mācīt citus un noliegt savas problēmas, ar kurām tiešām nav ne jausmas, ko iesākt, un nav, kas to jausmu iedveš...
Droši vien saskarsmē ar sievietām viņiem bija grūtības, tāpēc viņi izvēlējās bērnu stūri. Viņi stāstījā par frustrāciju, kurā tos novedušas pašu sievas, ģimene un dzīve vispār, jo nekas nemainās. Dažkārt likās, ka viņi pat apskauž mūsu jaunību.
-----
Nekas nemainās un neviens negrib mainīt, jo tāpat skaidrs, ka uz labu jau nu nemainīsies. Vai nu tulkotājs vai K. sauc klientus un tirgoņus par tipiem... tas vārds ar kko konkrētu asociējas...
Ar skolu netiku galā. Pat tad, ja tikai sēdēju klasē. Sēdēšana uz vietas kļuva neciešama. Patiesībā man bija neciešams viss.
Sākumā domas bija pavisam nekaitīgas. Sapratu - sūdi līdz acīm. Vispirms tevi piemāna tavs vienīgais draugs, bet pēc tam labākā draudzene. Laikam jau draudzības heroīnistu starpā nav. Tu esi pilnīgi viena. Vienmēr esi viena. Viss cits ir fantāzijas.
-----
jā, bet ir patīkami pēc iespējas vairāk laika pavadīt šādās fantāzijās...
Mierīgā garā sameklēju tīrāko [Federālā laukuma tualešu] kabīni. Biju absolūti mierīga. Bailes nejutu. Nebiju varējusi iedomāties, ka pašnāvība ir tik neizteiksmīga. Nedomāju par līdz šim nodzīvoto dzīvi. Nedomāju arī par māti. Nedomāju par Detlefu. Domas nodarbināja tikai paredzamais dūriens.
-----
Bez šīs grāmatas nekad neuzzinātu, cik daudz patiesībā Berlīnē ir sabiedrisko tualešu. Berlīnes apmeklējums te pietiekami nelīdz, turklāt metro skati sāk vizuālajā atmiņā jukt ar Stokholmu...
Ziņa, ka ārsts ir pediņš, nomierināja. Tagadējā situācijā paļauties uz pediņiem bija drošāk.
Koncentrēos tikai uz divām domām: "Mīļais Dievs nav gribējis, ka nolieku karoti", - un: "Nākamreiz noteikti vajadzīgs grams."
Acīmredzot īstas vēlēšanās bēgt man nebija, jo baidījos no visa, ko pēdējos pāris brīvajos gados biju uzskatījusi par brīvību.
Pati nezināju, priecāties par eglīti vai ne. Tomēr nolēmu, ka jāsaņemas un jāizrāda prieks par dāvanām. Nevienos Ziemassvētkos nebiju tā apdāvināta. Kādu brīdi pieķēru sevi pie domas, ka rēķinu, cik viss izmaksājis un cik kvarteru tur iznāktu.
Tēvs bija gandrīz svētlaimē, ka tagad tempju alkoholu. Bet es jau sev teicu: "Gan apradīsi ar ciema tīņiem un viņu disko mūziku."
-----
lauķus būtu bijis grūti vēl labāk aprakstīt...
Tā bija kapitāla bilde. Augšā mēs uzrakstījām: "Zem asfalta ir pludmales smiltis".
Reiz stundā pateicu, ka gribētu būt nacistu laiku jauniete. Ka jaunieši toreiz zināja, kas dzīvē ir svarīgs, ka viņiem bija ideāli. Manuprāt, labāk lai jaunatnei ir maldīgi ideāli, nevis nekādi.
Runas par emancipāciju ir tikai pļāpas. Manuprāt, puiši nekad vēl nav izturējušies tik brutāli pret meitenēm kā tagad. Tā vīrieši izpauž savu vilšanos. Viņiem vajadzīga vara un panākumi, un, ja nav iespējams gūt tos citādā veidā, šie centieni izpaužas attieksmē pret sievieti.
Ja Brelīnē klients no mašīnas māja ar roku, viņš vismaz smaidīja. Stiprākie džeki uzskatīja, ka smaidīt ir lieki. Viņi tā domāja visā nopietnībā. Manuprāt, vairums klientu pret savu dāmu izturējās draudzīgāk un maigāk nekā jaunie varmākas diskoēkās. Viņi gribēja drāzties, neizrādot ne mazāko draudzīgumu un maigumu, turklāt, saprotama lieta, par velti.
Vairumam meiteņu vienīgā dzīves jēga bija džeki. Viņām nebija nekādu iebildumu pret brutālo izturēšanos. Ja džeks atstāja kādu meiteni sēžam un aizgāja ar citu, viņa nesadusmojās uz džeku, bet gan uz viņa jauno draudzeni.
Spoguļa priekšā viņas atteicās pašas no sevis. Un radīja maskas, kurām vajadzēja patikt džekiem ar kolosālajiem močiem. To redzot, biju neiedomājami sarūgtināta. Savā ziņā notiekošais atgādināja pašas izdarības. Arī es biju tā krāsojusies un ģērbusies. Vispirms tāpēc, lai patiktu hašiša, bet vēlāk heroīna scēnas apmeklētājiem. Biju atteikusies no sava es, lai tik iekļūtu heroīnistu sabiedrībā.
-----
Bet ar to savu nevienam nevajadzīgo es taču arī nebija labi. Kurā brīdi apjēdz, ka kko dari tikai, lai iepatiktos citiem? Da;zai labai šķietm, ka tas ir viņu es un tieši tas, ko viņas pašas vēlas. Kur ir šī robeža?
Biju galīgā autā, redzot, ka meitenēm nav nekādas kopības sajūtas. Ka jebkura draudzība izput, kolīdz uz skatuves parādās kāds džeks. Kā heroīns, kas arvien gandēja manu, Babsijas un Stellas draudzību.
Domāju, ka jābūt kādam vidusceļam - proti, kad pilnībā nepielāgojies tei draņķa sabiedrībai un tomēr ar to sadzīvo.
Viņš prata sapņot, taču gandrīz visam rada praktisku risinājumu. Daudz kas viņam likās greizs. Pēc viņa domām, cilvēks, kas iztur, ar laiku var no šīs sabiedrības atpirkties.
Nācu pie atziņas, ka pamatskolā patiešām var ko iegūt, ja strādā savā labā, nevis domā vienīgi par to, kā pabeigt smieklīgi nevērtīgo pamatskolu.
Par Ērihu Frommu un viņa "Mīlas mākslu":
Ja pieņēma viņa rakstīto, dzīvei bija jēga jau tāpēc vien, ka to dzīvo. Dzīvot pēc viņa noteikumiem tomēr nav viegli, ja citi tos nezina.
[...] Katrā ziņā ievēroju, ka reālajā dzīvē viņa gudrības pilnībā nav izmantojamas.
Nevarēju sev iestāstīt, ka šis idiots [skolas direktors] nav jāņem galvā. Ja jau viņš vēršas pret tevi tikai ar tavu lietu, acīmredzot viņš ir vēl vājāks par tevi.
Visiem patiešām galva strādāja. Viņi nebija tik truli kā lielākā daļa pamatskolas audzēkņu. Šie džeki patiešām domāja. Ar viņiem bija par ko runāt. Un pats svarīgākais - šai kompānijā nebija ne vēsts no brutalitātes. Jebkura agresivitāte palika ārpusē. Kompānija bija absolūti miermīlīga.
Reiz uzdevu dumju jautājumu, kāpēc tāda izturēšanās nav iespējama bez apreibināšanās. Un saņēmu atbildi, ka jautājums patiešām ir muļķīgs. Kā citādi lai cilvēks atslēdzas pēc dienas nejēdzībām?
Atskaitot vienu, pārējiem darbs nesagādāja prieku. Šis vienīgais bija arodbiedrības biedrs un sava uzņēmuma jauniešu uzticības persona. Viņš
savam ikdienas darbam redzēja jēgu. Viņš iestājās par citiem uzņēmuma jauniešiem un tā varēja sevi apliecināt. Tāpat viņš domāja, ka sabiedrību iespējams mainīt. Viņam nevajadzēja uzraut dūmu, lai justos labi, viņš iedzēra tikai dažus malkus sarkanvīna.
Likās, ka pārējie savā darbā neredz jēgu. Arvien bija dzirdamas runas par mācekļa vietas pamešanu. Tikai nevienam nebija skaidrs, ko darīt pēc tam. No darba viņi pārradās vīlušies un agresīvi. Sanākot kopā, kāds sāka klāstīt par salēkšanos ar meistaru vai ko tamlīdzīgu, savukārt cits aicināja nerunāt par darbu. Pēc tam uz riņķi gāja smēķis, un tikai tad darbdiena beidzās pa īstam.
Mēs vienkārši meklējām cilvēkus, kam klājas labāk, lai no viņiem kaut ko iemācītos. Tāpēc ka mums pašiem klājās draņķīgi.
-----
Finālā bija skaistais sapnis par noslēgšanos no ārpasaules jaukā vietā.
Daba.
Ko tad vēl bez "pīpēšanas" darīt tiem mācekļiem, kas neredz savā darbā jēgu? Mainīt darbu uz citu tikpat nejēdzīgu vai ar viņu spējām nepaveicamu. Turklāt, lai cik riebīgi tas nebūtu, nevar ņemties gadiem līdz gaidītajam pašapliecinājumam, - daļa no tā būtu jāsaņem kā avanss, tikai kura uzņēmuma kasē kas tāds varētu būt atrodams?
Sunday, November 11, 2007
Another one - some repeating
Astrological "personality" test...
Personnel Details
Your name : nex
DOB : November 11 1980
Age : 26
Dog age : 191
Gender : Female
Country : Nosey
Born day :Tuesday
Day born meaning : Your birth on the 11th day of the month makes you something of a dreamer and an idealist. You work well with people because you know how to use persuasion rather than force. There is a strong spiritual side to your nature, and you may have intuitive qualities inherent in your make up, too. You are very aware and sensitive, though often temperamental. Although you have a good mind and you are very analytical, you may not be comfortable in the business world. You are definitely creative and this influence tends to make you more of a dreamer than a doer.
Conceived Date :February 5 1980
Conceived day : Tuesday
Pet : If you were a pet you would be a Badger
http://www.petpredictor.com
Job : Your favourite job would be a Satan !
http://www.jobpredictor.com
Scrabble : In scrabble your name is worth 10 points
http://www.officepredictor.com/scrabble
Simpson character : If you were a simpson character you would be Rainier Wolfcastle
Months 2 go before
Months to go before your next birthday is 0
Months to go before christmas is 1
Months to go before you die is 624
Days 2 go before
Your next birthday is in 1 days
Christmas is in 45 days
You will die in 18994 days
Star sign
Star sign :Scorpio
Datefrom : Oct 24
Dateto : Nov 22
Element : Water
RulingPlanet : Pluto
Symbol : The Scorpion
Stone : Topaz
Lifepersuit : To survive against all opposition
Vibration : Resilient
SecretDescire : To triumph
Money : If Scorpios want something, they get it - even if it means going to a number of lenders before getting the right offer. More of you break up with a partner over money than any other sign.
Chinese Zodiac sign
Animal : Monkey
description :You are a vary intelligent and a very clever wit. Because of your extraordinary nature and magnetic personality, you are always well-liked. The Monkey, however, must guard against being an opportunist and distrustful of other people. Your sign promises success in any field you try.
Favourite ColorYou selected the color :Red
Meaning :People who like red tend to be tigers in the sack. They are easily aroused and enjoy sex in every way imaginable. Once the sexual spark is ignited, it may take hours to extinguish. When two reds get together, the ensuing erotica could make Lady Chatterly blush. Lovers of red tend to be aggressors and weaker colours should be aware.
http://www.jobpredictor.com/office/love_colour/
Sexual meaning of your name
You need constant stimulation because you bore quickly. You can handle more than one relationship at a time with ease. You believe in total sexual freedom. You are willing to try anything and everything. Your supply of sexual energy is inexhaustible. You are a flirt, yet once committed, you are very loyal. You are sensuous, sexual and privately passionate. Publicly, you can be showy, extravagant and gallant. You are born romantic. Dramatic love scenes are your favourite fantasy pastime. You can be a very generous lover.
http://www.officepredictor.com/firstname/
PornStar NameYour porn star name is : ansis_
Gift
Scorpio has a penchant for delving into life's mysteries and secrets, so detective stories or true life mysteries are often excellent choices for gifts. Or, you might consider giving a gift certificate for a metaphysical or spiritual workshop. Scorpios typically have a good head for business, and computer banking software or investment tools will be greatly appreciated. Ultimately, however, the gift isn't the main focus for Scorpio. It's the feeling and sincerity behind it that makes all the difference.
http://www.giftpredictor.com/
Birth tree
Tree : Walnut
Meaning : The Passion
Unrelenting, strange and full of contrasts, often egotistic, aggressive, noble, broad horizon, unexpected reactions, spontaneous, unlimited ambition, no inflexibility, difficult and uncommon partner, not always liked but often admired, ingenious strategist, very jealous, passionate, no compromise.
Famous Birthdays on November 11
1974 Leonardo DiCaprio
1970 Peta Wilson
1964 Calista Flockhart
1962 Demi Moore
1951 Marc Summers
1935 Bibi Andersson
1925 Jonathan Winters
1922 Kurt Vonnegut, Jr.
1904 Alger Hiss
1899 Pat O'Brien
1885 George Patton
brought to you by www.LifePredictor.com
copyright 2007 lifepredictor.com comments@lifepredictor.com
Saturday, November 10, 2007
Trying to post by email
MacBook (Mac OS X Tiger, if anyone cares).
I am trying to add a picture too, just to try the idea. I put the pic
right in the message as used to on my MB.
-----
updated manually 2007.11.13 2:12
I did not understand, how to add labels by email. That's why I am doing it now... Viss raksts... / Read More...
predictor site
Kārtējā totālā random glupība. No piemērotākā dzīvnieka minētāja pēc cilvēka vārda http://www.petpredictor.com/ uzgāju lovepredictor, kas priekš randomizēta rīka bija riebīgi precīzs.
...
Tas petpredictor ir murgains...
Toties http://www.lovepredictor.com/index.asp izrādījās līdz pretīgumam patiess, varbūt tāpēc, ka vairāk balstās uz horoskopiem nekā vārdiem. un vēl par kko vaino mīļos un pūkainos skorpionus...
Hey hey hey, nex here we go. Right then I have analysed both your names and I have come to my prediction. Good luck in being in love. |
| Firstly nex, the first thing that springs to mind is that you like to take charge Your name indicates to me nex that, you need constant stimulation because you bore quickly. You can handle more than one relationship at a time with ease. You believe in total sexual freedom. You are willing to try anything and everything. Your supply of sexual energy is inexhaustible. You are a flirt, yet once committed, you are very loyal. You are sensuous, sexual and privately passionate. Publicly, you can be showy, extravagant and gallant. You are born romantic. Dramatic love scenes are your favourite fantasy pastime. You can be a very generous lover. Okay what are my turn ons and turn offs then : By nature, you are the most sexual sign of the zodiac, so it doesn't take much to get turned on. Just know that you will be in control, so let them have it. Nothing turns you off faster than your date taking charge and telling you how to run your show. You are sensitive and attentive. Whatever you do, don't let your dates eyes wander for a second or you will sting them for it. and then AoE, this first thing that springs to mind is that you are not particularly romantic, but you are interested in action. You mean business. With you, what you see is what you get. You have no patience for flirting and can't be bothered with someone who is trying to be coy, cute, demure, and subtly enticing. You are an upfront person. When it comes to sex, it's action that counts not obscure hints. Your mate's physical attractiveness is important to you. You find the chase a challenge of the hunt invigorating. You are passionate and sexual as well as being much more adventurous than you appear; however, you do not go to ground advertising these qualities. Your physical needs are your primary concern. Okay what are my partners turn ons and turn offs then : These folks can't resist a good shoulder and neck rub. They are sensual, tactile, and appreciate the finer things in life. If you're daring, you could suggest a first or second date at a day spa. Spring for a massage and a body scrub for each of you. If you have a hot tub in your backyard, be sure to invite your [h.sign] over after your next outing. Events will quickly move from the backyard to the bedroom. Okay then here is the compatibility chart of nex and AoE. [Compatibility chart atļāvos izsviest nafig. Tik mazi % man neinteresē! un tā rozā sirsniņa apakšā arī izskatās vnk debīli >:( ] I hope all the advice is enough to make you love this person unconditionally, because sometimes I could be wrong - I doubt it though ! |
Saturday, November 3, 2007
Polonēze sarkanā
Grāmata, ko uz pagājušajiem ZSvētkiem nepelnītu uzdāvināja AoE. Šodien bija pareizā diena to lasīt.
Lasīju tikai kādas apmēram 6h. Kaut gan tā nav ļoti viegli lasāma. Grāmatai ir sava kolorīts. Kā Berlīnei - neteikšu, ka tas būtu ļoti patīkams, bet oriģināls gan un kko paslēptu noteikti izvelk, lai iebakstītu sejā. Tā jau ir grāmatas vērtība - radīt līdz šim nebijušu sajūtu. Polonēzei sarkanā sava aura noteikti ir. To raksturotu teiciens: tā paiet pasaules godība... It kā skumja un depresīva, jo viss paiet, vairākas paaudzes nomirst, katrs savā muļķīgajā un nepareizajā veidā. Kāpēc tā?, jo nāve vismaz man pagaidām šķiet vnk muļķīga un bezjēdzīga, kā nereti arī dzīve. Tomēr kkā tam visam vilkās cauri motivācija - pat ne cerība, bet kkāds izdzīvošanas instinkts.
Tālāk daži citāti, kas man "aizķērās". Tie šoreiz ir ļoti personīgi un aktuāli tikai tagad. Citiem un/vai citā laikā droši vien būtu citi. Ak, jā rakstīšanas/tulkojuma stils arī ir pelnījis tikt novērtēts kā sliktākajā skatījumā oriģināls, labākajā - ļoti labs un interesants. Daudzi salīdzinājumi, epiteti un metaforas, kas it kā ir mūsdienās plaši izplatīti vārdi vai frāzes, šajā grāmatā ir lietoti tādos kontekstos un ar tādām nozīmēm, kādi pat manā, kā AoE saka, slimajā prātā vēl nebija ienākuši.
Kopumā prieks, ka AoE man uzdāvināja šo pieredzi un labi, ka lasīšanai izvēlējos šo dienu.
Polonēze sarkanā
...ārsts bez mazākajām šaubām paziņoja, ka Elmikas sirds ir apstājusies. Viņa pati to zināja jau vismaz ceturtdaļstundu.
"Vienmēr taču ir cerība... ja ir līdzekļi..."
Ārsts papurināja galvu. Līdzekļi ir pret visu, tikai ne pret nāvi - ...
Svētki pamazām izdzisa nogurumā, kā ik gadu.
"Ir robežas, kuras nedrīkdt pārkāpt," Looms paskaidroja. "Vai firma, kas nemaksā savus vekseļus, var cerēt uz uzticēšanos? Ir jāpieņem nāve, lai dzīve saglabātu cieņu."
"Brauciet vien, ja jūs šeit, par laimi, nekas netur," mierīgi teica Ālbergs un vēlreiz pielēja glāzes. "Kurš gan negribētu aizbraukt un aizmirst?"
nāves tuvums bija iedvesis viņiem lepnību
Aukstums, kas sasaldēja jūtas un turēja grožos pārsteigumus, galu galā nesaudzēja neko.
"Kā var būt tik resns!" Natalī Zugova reiz teica ģērbējai. "Turklāt viņš ir ieņēmis galvā, ka prot spēlēt klavieres. Šausmīgi. Nabadziņš viņam trūkst jelkādas pievilcības."
Līdzko šie vārdi bija izskanējuši, viņa trauksmainā žestā aizsedza lūpas ar plaukstu. "Viņš noteikti nedzirdēja," ģērbēja mierināja, taču mākslinieci tas neremdināja. Aprunāšana nes nelaimi, tāpat kā rozes.
"Dzīvība," viņš teica, "pati par sevi nav ne slikta, ne laba. Tāpat kā nāve. Visu nosaka proporcijas. Diemžēl, mans dārgais, ar to ir tāpat kā ar visu citu: visgrūtāk ir atrast līdzsvaru."
Tika atjaunota cieņa pret noteikumiem. Sarūgtinājuma avots tika aizvākts ar varu. Tomēr ar to visu vēl bija par maz, nevienam tas nesniedza atvieglinājumu.
Kāds, ieraudzījis loga rūtī sarkanas acs spīdumu, svieda ar akmeni. Drīz Rauha teātra ēkai vairs nebija nevienas veselas rūts.
Milzīga, sarkana blāzma saplosīja teātri un pārņēma visu pilsētu.
"Cik skaisti!" stāvēdama pie sava loga, priecājās kāda šuvēja, kas gandrīz pilnīgi bija zaudējusi redzi. Tumsā, kurā viņa dzīvoja, bija redzams tikai tas, kas izstaroja pats savu gaismu.
Vēstules acīmredzot reiz bija samirkušas, jo tinte bija izsmērējusies, rokraksts nesalasāms. Vārdu straumēm, dāsni izlietām uz papīra, vairs nebija nekāda satura. Tās ierunājās tikai ugunī, uzplaukdamas spilgtās liesmās, varenās, aizraujošās un iznīcinošās kā sajūsma vai izmisums. Parādījušas savu īsto seju, vēstules acumirklī pārvērtās pelnos.
Ja gribi tikt prom no Šuvēm, tad nevilcinies ne mirkli: tas tev jāizdara starp lielo sākumburtu un punktu, nepakavējoties pie pārtrūkušas domas, negaidot pēdējo vārdu.
Wednesday, October 31, 2007
Jauks citāts no grāmatas par Vinniju Pūku
..."Pūk!" nočukstēja Sivēns.
"Kas ir?" prasīja Pūks.
"Nekas, " atbildēja Sivēns un saņēma Pūku aiz ķepas!
"Es vienkārši gribēju zināt, vai Tu tiešām esi!"...
Mīļi...
bet to jau nesaka Pūks...
(c) SAP forums
BEIGAS / END Viss raksts... / Read More...
Thursday, October 25, 2007
Jobs having fun of Vista in presentation of Leopard
oh, and almost forgot to mention that "vista" in Latvian means hen, female chicken...
Another Latvian joke: in LV Operating system Vista is Operētājsistēma Vista, but clocking hen (hatcher, sitter...) is perētāja vista. There was an advertisment in Anttila trying to sell a PC with "perētājsistēma Vista" which means "incubating system Hen" in Eng :))
Wednesday, October 24, 2007
Satiksmes noteikumi: viltīgs jautājums
Man ar 9 gadu stūrējamo stāžu iebakstīja acī viltīgu jautājumu, uz kuru tā uzreiz arbildēt nevarēju... 
Dabūju kasīt ārā atbildi no saviem vecajiem un ne visai salasāmajiem pierakstiem. Bilde diez kas nav un spiežas cauri lapas otras puses ķieģeļi, bet idejai tā kā vajadzētu būt skaidrai, ka šāda zīme, uzstādīta AIZ krustojuma, darbojas LĪDZ nākamajam krustojumam, neieskaitot pašu krustojumu.
Tuesday, October 23, 2007
Promiļu kalkulators
http://www.iauto.lv/a_test.php aptuvens alko promiļu kalkulators pēc cilvēka dzimuma, svara un izdzertā daudzuma. Tas neparedz dzērienu jaukšanu, tāpēc būtu bijis labāk, ja būtu nevis prasījis ievadīt kkādus absurdus dzērienu nosaukumus, bet tīrā spirta daudzumu.
Autoskolā mācīja formulu, pēc kuras aprēķināt no tīrā spirta, bet tā nez kāpēc a-skolas pierakstos nav saglabājusies. :(
Saite uz kalkulatoru pēc spirta te ir welcomēta...
BEIGAS / END Viss raksts... / Read More...
Monday, October 22, 2007
Šīs 3dienas Domburšovs
Politikāņi galīgi blamējās - šovs visā garumā.
Sipeniece ar JD atbalstu šos tā cilvēcīgi prasti kaunina - fragments.
No vienas puses oranžās cūkas ne tikai kaunināšanu jau sen bija pelnījuši. No otras, kāpēc tieši tagad, kāpāc tieši par knābja formālo vadoni, kāpēc ne par mediķiem, pensionāriem u.t.t.? Jebkurā civilizētā valstī sen tādi tautas apzadzēji būtu nolončoti vai cietumu uzskatītu par patīkamāko un drošāko uzturēšanās vietu. Kkā šķiet dīvaini, ka politikai ir pievērsušies cilvēki, kas agrāk nav ar to smērējušies nekādā veidā. Kāpēc tautu jāpārstāv kkādai TV sejai vai kādam citam nepolitiski populāram ļautiņam, ja valstī tiek algota vesela varza "tautas pārstāvju", kam par šo pienākumu jau regulāri maksā?
Lai jau pamaisās vēži pa to pašu kulīti - vismaz kkas notiek...
Tuesday, October 16, 2007
Nu nevar galīgi pa galvu bradāt, goodbye my friend
| Es mīlu Tevi. Tu esi man pateikusi, citēju: "Nevēlos ar tādu cilvēku nekādas attiecības" un uzskaitījusi visas sliktās īpašības, ko vari iedomāties. Ar to pietiek. Nesaprotu, kāpec iznieko savu laiku. Tā ir Tava problēma. Bet manējo Tu vairs netērēsi... | I love you. You stepped on my head. You are wasting my time, promising nothing. Sorry, I need more than that... |
Goodbye My Friend
by Blind Guardian
Who can tell me who I am
who I am my friend
I'm an Alien so they say
a risk to everyone
NO - Tell me what do they see
NO - Tell me what do they feel
NO - Tell me what do they fear
NO - Tell me what do they see
I'm a dwarf but I know more than you
and I'm a key to a better life
from terror I could escape
but I need your helping hand
so far from home where I'm left alone
Did you hear my crying?
Did you hear my crying?
[Ref:] Goodbye my friend
I found you at the end
I say Goodbye to all
Goodbye my friend
thanks for your helping hand
I say Goodbye to all my cries
just say Goodbye
[lead Andre]
No returning nevermore
No returning nevermore
[lead Andre]
And I'll remember
Communication to you is so strange
You trust to no one no warmths reach your heart
to you I'm the stranger but you're strange to me
You destruct all what is unknown to you
We are together now
and don't you know I'll come back again
I must go now
[Ref:] Goodbye...
[Solo Andre]
I will go home now
I will go home now
much too long I'm forced to stay
in visions I see
so dark and so deep
mankind will destruct all life
See you again I hope I will
see you again at the end?
My tortured soul can't forget the pain
now I find my way back
I WILL GO HOME NOW
I WILL GO HOME NOW
[Ref:] Goodbye...
[lead Andre]
[2nd scream by Kai]
Viss raksts... / Read More...
Thursday, September 27, 2007
Google shared notebook
| Googlē ir vēl viena laba lieta - publiska piezīmju grāmata. Uz manu pirmo ved šī saite. Tās skaistākā īpašība ir iespēja pievienot piezīmes no FireFox addina vnk iezīmējot kko kādā weblapā un pierakstot komentu. Trūkums: nav šāda addina Safari. | Another nice and useful creation of Google is shared notebooks. Here is the link to the first one used by me. The best thing of it is FireFox add-in to select sthg right in FF and just write a note about it and save. The bad side of it: there is no such add-in for Safari. |
2 AoE
... Tiamat - 4 her pleasure Put your teeth in me Tiamat - For Her Pleasure http://www.elyrics.net/read/t/tiamat-lyrics/for-her-pleasure-lyrics.html
Carve your name in me
I don't care if there is something
That I'm too blind to see
Monday, September 24, 2007
Kaķīša dzirnavas
Kāds mīļš cilvēks šovakar jau ne pirmo vakaru skypē žēlojās, ka jūtoties kā karalis "Kaķīša dzirnaviņās". Apspiedu vēlmi izlabot uz "Kaķīša dzirnavām" un ķēniņu (viegli nebija...). Kaut gan šī pasaka, sākot no seniem skolas laikiem, ir lasīta neskaitāmas reizes, tomēr ķēniņa tēls detalizēti atmiņā nebija palicis, tāpēc nebija iespējas saturīgi oponēt skypē sēdošam postošam pesimismam.
Kur tā grāmata ir likta pa n-tajām dzīvokļa pārkrāmēšanām, nav ne jausmas. Tikai atceros, ka tā bija apmēram A4 formāta un tajā bija arī citi depresīvi Skalbes garadarbi, "Bendes meitiņu" un kādu tur mežu ieskaitot. Doma tāda, ka grāmatas vairs nav :(
Tad nu ņēmu rokās Google un meklēju. Pāris meklējumi pēc atslēgas vārdiem "Skalbe kaķīša dzirnavas" bija nesekmīgi. Atradās vesela kaudze ar grāmatnīcām gatavām Zvaigznes svaigāku izdevumu pārdot, bet ne jau nakts vidū, tāpat bibliotēku un skolu literatūras saraksti, tikai ne pasakas teksts! Ar n-to piegājiemu un "kaķītis ķēniņš kāpēc vairot sāpes" (precīzs citāts kādā no reklāmrakstiem bija atradies) uztrāpījās kkāda latviešu valodas eksāmena pdf fails, kurā šī pasaka aizņēma nieka 2,5 lpp : piņķerīga saite uz pdf failu.
Secināju, ka pēc tik murgaina procesa šis teksts, kaut gan ievadīts ne gluži bez drukas kļūdām (saprotu, ka Skalbe diezgan sen to rakstījis, bet datu ievadītāji gan nē) un nav oriģināla, pēc kā 100% atbilstoši norediģēt, saglabāju to te blogā as it is...
K. Skalbe
Kaķīša dzirnavas
«Reiz vecos laikos, kad tie labie gadi bij, vienam kaķītim bij dzirnavas. Viņas gāja dien' un nakti:
murra, murra, murr.. .Tur bija riekstu gaņģi un mandeļu gaņģi, tas bij vecos labos laikos, kad tie
labie gadi bij. Apenīši gar dzirnavu sienu bij viegli apputējuši ar miltu putekļiem; viņu stīgas
mūžīgi drebēja no dzirnu rūkšanas. Pa lodziņu ar vecu zaļu rūti raudzījās rūķi, vai nebrauc malēji.
Pats melderis baltā kažokā staigāja un skaitīja maisus — riekstu maisus un mandeļu maisus. Pa
vakariem visos logos mirdzēja zelta ugunis. Dzirnas dūca, ūdens stabulēja, un kaķīša meitiņas
dancoja ar jauniem kaimiņiem. Viņām bij garas zelta acis, un viņu nagi bij labi apslēpti rozā
pēdiņās. Visjautrāk tur gāja ziemassvētkos. Tad baltās dzirnavās stāvēja zaļa eglīte ar zelta
riekstiem un mirdzošām svecītēm. Un rūķi sēdēja kaktā pie novāktiem miltu maisiem, klusi turēja
savās sarepējušās rokās baltas māla pīpes, kratīja galvas un teica: «Jā, tā ir lieta.» Un, kad skujiņa
sprakstēdama aizdegās un zils, pūkains dūmu bubulis viegli pacēlās un aizlidoja gaisā, iznēsādams
vieglu smaržu kā atmiņu no vasaras, tad viņi klusi slaucīja acis. Jo tie bij labi vīriņi, un viss viņiem
viegli ķērās pie sirds... Bet tie laiki aizgāja. Kaķīša meitām sāka braukt precinieki, un viņš tām
gribēja dot lielu pūru. Viņš ieķīlāja dzirnavas melnajam runcim, kurš bija ļoti bagāts un sargāja
velna naudas lādi vecās pils pagrabā. Un, kad viņš bij izdevis visas meitas, tad no dzirnavām viņam
bij palicis pāri tikai baltais meldera kažoks. Atnāca melnais runcis ar parādu rakstu un ieķīlāja
riekstu gaņģi un mandeļu gaņģi. Bet kaķītis nevarēja samaksāt parādu, un melnais runcis paņēma
dzirnavas. Naktī viņš pārnāca no pils pagraba ar visu naudas lādi, kuru, acis bolīdami, nesa seši
velni — tik smaga viņa biji Labie vīriņi, rūķi, lielās bailēs aizbēga pa vecām peļu un sermuliņu
alām, pamezdami uz trepēm savas koka tupeles. Bet dzirnavās nakti bij dzīres. Velni dejoja ar
raganām, un rītā apenīši ap lodziņu bij nokārušies un apsviluši — raganas, prom laizdamās, bij
aizdedzinājušas viņus ar savu karsto elpu. Nemīlīgas nu izskatījās dzirnavas. Ūdens rūca dobji un
tumši zem abiem tiltiem, un visi godīgi ļaudis brauca ap viņām ar līkumu.
Kaķītis pārgulēja to nakti siena kaudzē. No rīta, nomazgājis muti, viņš domāja, kur iet. «Vai tad
es esmu bez radiem?» Viņš izslēja kupri. «Ir akmens
rūkdams griežas pulkā, kad straume viņu nes. Iešu
pie radiem.» Un kaķītis gāja uz muižu. Tur viņam bij znots pagraba meistars.
Pa lodziņu, kurš bij aizaudzis kuplām dadžu lapām, kaķītis nolaidās pagrabā. Kas tur bij piena un
krējuma! Pats pagraba meistars staigāja baltā skotelē un pārraudzīja ķērnes. Arī meitai bij skotele
priekšā, un viņa palīdzēja darbā. Kur pagraba meistars laida ķepu,
tur šī savu sarkano mēlīti. Viņiem bij daudz darba,
un viņiem gāja labi. Bet viņi bij tik laimīgi, ka tiem neviena cita nevajadzēja. Meita uzņēma kaķīti
kā viesi. Viņa padeva tam krējumu uz dadža lapas, sēdēja klāt, skubināja, lai ēdot, un prasīja, kā
ejot pa māju. Un, kad viņš pastāstīja, ka dzirnavas paņēmis melnais runcis, viņa nobirdināja pāra
asaru par laimīgo mītni, ap kuru kā zaļi apenīši tinās viņas bērnības atmiņas. Bet pagraba meistars
palika domīgs un teica — viņš gan būtu varējis ko iekrāt vecuma dienām. Kur viņš nu tagad iešot?
Uz šiem lai necerot. Viņiem esot jādomā par bērniem (meistara kundze nosarka un aizklāja seju ar
priekšautu). Viņi jau negribot laist ubagus pasaulē. Un tad bij klusums, un kaķītis brīnījās, kā viņi
tik ātri izrunājušies. Viņiem vairāk nekā nebij ko teikt, un kaķītis saprata, ka viņam jāiet. Viņš
teica, ka gribot vēl apmeklēt citus radus. Nu šim esot vaļa, nu varot izstaigāties. Jā, un laiks arī esot
labs, un ciemu varot izstaigāt baltām kājām — pagraba meistars piezīmēja. Viņi abi kļuva priecīgi
un sirsnīgi, izvadīja veco kaķīti pa pagraba lodziņu. Un, kad tas aiziedams atskatījās atpakaļ, tad
viņš vēl redzēja starp zaļām dadžu lapām viņu baltos, laimīgos purnus.«Kur lai iet?» viņš, pacēlis
kāju, apstājās uz laipas pie muižas laidara un domāja. Te lopi nāca no ganiem mājās. Sarkana govs
šņākdama nogrūda viņu ar ragiem no laipas, un ganāms pulks būtu saminis viņu — lopi līgodamies
skrēja uz pilnām silēm, mutēs tiem vēl karājās steidzīgi norautas puķes un zāles. Bet kaķītis
pārmeta kūleni un noskrēja no ceļa. Te viņu ieraudzīja liels, melns ganu suns, kurš gāja lopiem
nopakaļus, nokārsis, nikns, izkāris garu, sarkanu mēli. Viņa acis zibēja kā divas rudas lapsenes.
Viņš iekaukdamies metās kaķītim virsū, un tas bēgot tikko izrāva savu kāju no viņa zobiem.
Atlēcis sāņus, viņš pieplaka pie zemes, un suns lieliem, nikniem lēcieniem aizjoņoja viņam pāri pa
auzām. Pa to starpu kaķītis bēga. Aiz bailēm viņš nemanīja, ka no sakostās kājas tam tecēja asinis.
Bet, kad viņš bij aiz kalna drošībā, tas nevarēja vairs paiet. Un ar mokām viņš vilkās uz veco
ķieģeļnīcu, tur meita viņam bij izprecēta pie kaķu inspektora. Uz ceļa pie kādām mājām trīs
puikas sita bumbu. Viņi atstāja bumbu, kura viņiem bij apnikusi, un uzkrita kaķītim, kas vilkās
garām. Viens plūca viņam aiz ausīm un prasīja, vai nauda ir. Otrs teica — šis gribot redzēt, vai
viņš mākot peldēt, un iesvieda to dīķī. Viņi stāvēja un skatījās, kā viņa mazais purniņš slīdēja pa
dīķa zaļo ūdeni uz otru malu. Un, kad kaķītis, garš un pelēks kā izstiepts, no dīķa netīrā ūdeņa
grīļodamies iznāca zālē, trešais puika aizskrēja viņam priekšā un teica: nu šis gribot redzēt, vai
viņš protot arī kā kaķis krist. Viņš saķēra to, uznesa pa trepēm uz kūtsaugšas un svieda viņu pa
logu zemē. Kaķītis apvēlās gaisā un nokrita vircas bedrē. Puikas sāka ķerstīt jaunos bezdelīdzēnus,
kuri sēdēja uz spāru galiem un bij vēl ļoti uzticīgi un neveikli. Kaķītis izrāpās no bedres un ievilkās
dzeltenās. Viņa baltais kažoks bij beigts, un neviens vairs nevarēja teikt, ka viņš reiz melderis bijis.
Kad inspektora kundze to ieraudzīja ienākam pagalmā, viņa noturēja to par ubagu un aizslēdza
durvis. Un inspektors rūca, ka starp kaķiem arvien vairāk zūdot tikumi. Nepaejot neviena diena, kad te neiemaldoties kāds dienaszaglis. Viņš bij stingrs inspektors, un visi kaimiņu runči kauca un
nedēļām ilgi laizīja vātis, kad viņš gāja uz revīziju. Un kaķītis velti klaudzināja pie viņa durvīm.
Nu viņš domāja atkal, kur iet. Bet visi radi viņam bij bagāti, un visām meitām viņš bij devis lielu
pūru. Kad viņam būtu viens radiņš tik nabags un nelaimīgs kā viņš pats! Tas būtu viņu pažēlojis.
Bet bagāts palīdz bagātam, un nabaga kaķītis nekur neatrada pajumtu. Ikkatrs sar gāja savu
mieru un laimi, un viņu nekur nelaida iekšā. Un, tā kā kaķītim nebija neviena nabaga radiņa, kur
pieiet, tad viņam neatlika nekas cits kā doties plašā pasaulē.
Kaķītis gāja, gāja visu vasaru. Suņi viņu dzenāja, kaķi plēsa un puikas mētāja ar sprunguļiem un
akmeņiem.
Rudenī kaķītis iegāja pilsētā. Kalnā aiz sirmiem kokiem stāvēja ķēniņa pils. Logos nedega
ugunis. Un apsarmojuši koki kā balti miroņi klusi spoguļojās lielās, tumšās rūtīs. Vienā logā tikai
kvēloja sarkana pavarda uguns. Kaķītis nosēdās zem viņas uz ķēķa trepēm apsildīt kājas.
«Ei, kas tur par ciemiņu?» — pa durvīm izliecās sirma vecīša galva baltā cepurītē. (Tas bij pils
pavārs.) «Skaties — kaķis! Nu, nāc nu, nāc iekšā!» vecītis aicināja. «Vecais runcis vakarnakt
nosmaka pelnos, un mums kaķa vajag.
Tas nekas, ka tu tāds nonīcis esi. Gan atkopsies. Tev jau nebūs te jādzīvo savā maizē,» pavārs
drošināja, kad kaķītis bailīgi mīņājās uz vietas, žēli skatīdamies viņam acīs. Kā nu tāds nabaga
kaķītis drīkstēja iet ķēniņa pilī! Viņam jau nebij ne to drēbju, ne tā goda... Bet tā bij pavāra
darīšana. Un ķēniņš nesūtīja kaķītim pretī ne drēbju, ne sulaiņu. Pavārs saņēma viņu klēpī un
ienesa kukņā.
Nu kaķītim bij laime. Gluži negaidot viņš bij ticis lielā godā. Kā galma runcis viņš laka pienu,
cik gribējās, un drīz dabūja atpakaļ savu balto meldera kažoku. Aiz malkas kaktā viņam bij vecs
tepiķa gabals, kura nodzisušās krāsās bij ieausts balts nams ar ziliem slēģiem un zaļš rožu krūms,
kurš ar lieliem atvērtiem pumpuriem sniedzās vaļējā logā. Tur viņš
sēdēja un rūca kā baltas dzirnaviņas. Jo viņš bija pēc amata melderis un bez malšanas nevarēja
dzīvot.
Vakarā, kad pavardā izdzēsa uguni, kaķītis ierakās līdz degunam pelnos. Bet deguna galu viņš
atstāja vaļā, lai neizietu tāpat kā vecajam runcim, kurš aiz lielas omulības bij pelnos noslāpis.
Pievēra vienu aci, pievēra otru aci un skatījās lielās zvaigznēs, kuras pār sirmām koku galotnēm
drebēja zilā logā.
Pēc vakariņām, kad pavārs, istabas meitas un ķēķa puisis sēdēja pie sārtas uguns nogurušām un
sārtām sejām, viņš, uzmetis kupri, rūca un stāstīja par savām dzirnaviņām.
Mazā princese Ilzīte, kurai bij vēsi pils aukstās, krēslainās istabās, klusiņām zagās iekšā ķēķī,
nosēdās uz zemā soliņa, glaudīja kaķīti un klausījās. Un pavarda gaismā mirdzēja viņas apaļais
vaidziņš un garās, rudās sprogas. Bet slimais ķēniņš nespēja ilgi palikt viens. Viņš sūtīja sulaini to
meklēt, un Ilzītei bij jāceļas augšā no zemā soliņa, uz kura bij tik labi, un jāiet atpakaļ aukstās,
krēslainās istabās, kur pa vakariem nededzināja ugunis. Un tur viņai bij jāsēd augstā zelta krēslā.
Tas bij tik bēdīgi. No tā laika, kad ķēniņiene bij mirusi, zālēs, kur zilās glāžu sienās vel klusi un
slepeni spoguļojās lielas zelta lampas, — vairs nededza ugunis. Sulaiņi staigāja bez trokšņa, kā
ēnas; pār visu ķēniņa namu kā slimība gulēja sēras. Sen bēru skujas bij noslaucītas no trepēm, bet
viņu smarža vēl valdīja pār ķēniņa dvēseli.
Tik ilgi — kamēr zelta vainags sāka rūsēt viņam aiz skumjām uz galvas.
Šī lēkme viņam bij uznākusi pēc ķēniņienes nāves. Viņš to jau bij aizmirsis un sēroja par visu,
ko cilvēki, lopi un zvēri cieta pasaulē. Par varoni, kam krūtīs rūsēja ienaidnieka šķēpa gals, par
purva Strazdiņu, kas mocījās gana zēna cilpā, un pat par vagu-liņu, ko samin uz ceļa nevainīga
bērna kājas. Tas bij pavisam, pavisam savāds ķēniņš. Visas sāpes, kas pasaulē gadījās, kā bultas
atrada viņa sirdi.
Un lielā grāmata, ko ķēniņš vakarā turēja uz ceļiem un lasīja drebošās sveces gaismā, — vai tā
bij viņam grāmata tāpat kā citiem? Tā bij nosūbējis kapu kalns, kur bij aprakti skumji likteņi. Tā
bij tumšs mežs, kur naktī raudāja miroņu kauli. Tā bij sēru druva, kur katra vārpa nesa savu sēru
graudu dieva lielajam apcirknim.
Ķēniņš bij viens. Tik mazā princese Ilzīte bij pie Viņa. Un viņa vienīgā laime bij paskatīties
viņas bērna acīs, kuras vēl nezināja sāpju. Kad viņa bij prom, tas palika nemierīgs un sūtīja viņai
pakaļ. Bet Ilzītei bij vēsi tēva skumjās, viņa bij bāla kā tie ziedi, kuri izaug vecos mežos zem
sirmām priežu bārdām, un tā bieži nozuda ķēķī sasildīt savu mazo dvēseli starp veseliem ļaudīm,
kur sprakstēja liela, sārta uguns un kaķītis rūca un stāstīja par savām dzirnavām. Un ķēniņš teica,
lai vedot to kaķīti iekšā, viņš gribot dzirdēt, ko viņš stāstot.
Ilzīte saņēma melderi klēpī, ienesa zālē un nolika pie vecā ķēniņa kājām. Viņš paskatījās, aci
piemiegdams, slimā ķēniņā, nogūlās uz ķepiņām un sāka stāstīt, kā viņam bijušas dzirnavas, kā
melnais runcis tās atņēmis, kā meitas aizraidījušas viņu un kā puikas mocījuši. Un visu to viņš
pieminēja bez dusmām, bez naida un sāpēm. Ķēniņš klausījās viņā un brīnījās, kā tik viegli var
sāpes pieminēt, un asaras klusi kāpa viņam acis kā silts, zilgans ziemas prieks, kurš paceļas no
balti nosniguša dārza un mīksti spiež pieri. Jā, jā, viņš vēl nebij zinājis, ka sāpes var tik viegli lidot
un dūkt kā baltas sniega pārslas, kuras atstāj tālu apakšā izmocītās zemes dubļus. Sāpes viņam bij
bijušas rūgtas un padarījušas dzīvi tumšu un rūgtu, nodzēsušas zālēs zelta lampas un sauli debesīs.
Sāpēm bij tik dzeloņi, un ikviens dzelonis atrada viņa sirdi, bet nu viņām bij viegli, balti ziedu
spārni. Un viņš varēja raudāt un smaidīt, kā smaida sniegs pār dubļos nogrimušu zemi.
Kad kaķītis bij beidzis savu stāstu, ķēniņš paņēma viņu uz ceļiem un prasīja: «Saki — ko lai es daru melnajam runcim?»
«Ei, ķēniņ, es nepieminu ļaunu,» kaķītis atbildēja.
«Un ko lai es daru tavām nepateicīgām meitām?»
«Dari viņām tikai labu. Kad es kā ubags aizgāju pasaulē, tad jau bija sāpju diezgan. Kāpēc vairot
sāpes? Lai vairojas labāk prieks.»
«Tev taisnība, kaķīt,» ķēniņš domīgi teica. «Reiz es gribēju pakārt laupītāju, bet tas sāpēja viņa
mātei. Un mātes bēdas sāpēja viņa māsai, un meitas sāpes sāpēja viņas dārzam: puķes novīta un
ābeles nobirdināja negatavus augļus, jo meita ziedā aiz bēdām aizmirsa viņas apliet. Tad es piedevu
laupītājam tāpēc, ka negribēju vairot sāpes pasaulē.
Un ko lai es daru tiem puikām, kas tevi tik nežēlīgi mocīja?» ķēniņš prasīja.
«Ei, ķēniņ, es nepieminu ļaunu. Šie mazie ļaudis ir tik ziņkārīgi. Viņi vēl nezin, kā sāp. Viņi grib
redzēt sāpes un priecājas, kad kaķis mokās. Gan dzīve ievainos viņu jaunās dvēseles un tie zinās, kā
sāp. Tad mēs vēl paliksim labi draugi.»
Tad ķēniņš piecēlās no krēsla un lika aizdegt savas zelta lampas. Un tās viena pakaļ otrai atspīdēja
zaļos sienu spoguļos un viena pakaļ otrai meta gaišas liesmu lapas sejās un acīs ķēniņam un mazai
princesei Ilzītei, kad tie, kā no klusa viļņa pacelti, izgāja caur pils istabām, kuras aizdegās tūkstošās
prieka ugunīs.
«Bet dzirnavas tev tomēr jādabū atpakaļ. Melderis tu esi, un es cita labāka amata tev nevaru
izdomāt,» ķēniņš teica uz kaķīti.
Un tā notika. Kaķītis dabūja atpakaļ savas dzirnaviņas. Velni aizrāva melno runci ar visu naudas
lādi purvā, jo dzīve dzirnavās viņiem palika nedroša. Un kaķītis atkal stāvēja savās dzirnavās baltā
kažokā. Un gāja atkal vaļā riekstu gaņģi un mandeļu gaņģi — murr-murr-murr... Bet ķēniņš bij izārstēts, un pilī sākās jauna dzīve.»
Viss raksts... / Read More...
Subscribe to:
Posts (Atom)