Mūžīgās nedienas

Pirms apmēram dn sanāca paplucināt spārnus ar AoE pilnīgi ne par ko. Redzams, ka Eņģelis ar kko nav apmierināts, bet nesaka ar ko. Gan jau, ka ar sevi, vai kādām savām iedomām. Vēl ieņem savā trakajā prātiņā domu, ka jau nex cilvēks kko grib no tā iegūt sev.

Apjautājos ar vislabākajiem nodomiem, bet tā noslēdzās un ratā pasūtīja, lai vairāk vispār neko nejautātu. Perfektizētājs. Palīdzību vajag, tas sejā rakstīts, bet neesot jēgas nevienam prasīt, tāpat pa prātam neizdarīšot. Tik izlepušai un piekasīgai radībai tiešām izdabāt ir gandrīz bezcerīgi, turklāt, no tik traka prasīguma izbīstoties, var nespēt izdarīt pat visai elementāras lietas, kuras citos apstākļos gan jau ka prastu.
Nāk prātā tas angļu sestdienu brokastu seiāls par Hiacinti Burku un viņas kaimiņieni, kurai sāk trīcēt rokas, izlīt tēja un plīst trauki tieši pie Hiacintes un viņas karaliskā Dultona porcelāna. Bez H. piekasīgās klātbūtnes viņai tā nekad negadījās vai gadījas ārkārtīgi reti.

Atgriežoties pie nex & AoE, pusi nakts turpināja provocēt un pēc tam par katru otro frāzi braukt augumā. Saucas, palīdzēt mēģināju. Nezinu vai/kā varētu, bet, lai to noskaidrotu, vispirms būtu jādiagnosticē problēma. Tā tas arī palika, ka nex "apvainoja" Sātanu mīļuma trūkumā, aber Sātans visos veidos apgaismoja, ka tik ēteriskai radībai neviens nav gana labs, lai pat apjautātos, kā iet.
Visam kašķim pa starpu AoE izmeta frāzi apmēram tādu: "Tev jau viegli runāt. Tev jau viss ir." Būtu jāsaprot, ka man nu baigi daudz kas ir? Nekā. OK kkas jau arī man ir. Tukšai vietai vajadzēja būt, vai? Bet, redz, vaina tā, ka t.sk. pāris lietas, kuras AoE vēl nav, uzsverot vārdu "vēl".

Nāca apgaismība: radība, ko es apbrīnoju un dievinu, apskauž mani! Ja tik ļoti nepieķertos tik Sātaniskam radījumam, tad droši vien es apskaustu viņu. Patiesībā lielāku komplimentu no AoE būtu grūti izdabūt!
Tikai ķibele, ka negribēju klausīties glaimos, gribēju vismaz mēģināt palīdzēt mīļam sātaniskam radījumam!

Domā, ka es nevarētu palīdzēt AoE sasniegt to, kas man jau reiz ir izdevies? Tiešām? Murgaini augstas prasības? Jā. Bet nevajag jau gribēt (un to skaļi noliegt), lai kāds cits parūpējas par visu, t.i., izdara visu tavā vietā. Tomēr tas neliedz pieņemt palīdzību mazākā apjomā par 100%. Tikai ne AoE!
Runa nav par šīm lietām? Par citām? Neteiksi kādām? Nu tad sēdi arī kā suns uz siena kaudzes!

Absolūts sātanisko būtņu sindroms. Teorētiski mēs kā ļoti dažādas radības taču varētu apvienot savus ļoti dažādos spēkus un daudz sekmīgāk realizēt kopīgus mērķus, jo, mūsu īpašības summējot, patiešām nebūtu tālu līdz perfektam cilvēkam. Ak, jā, pilnīgi pretējām radībām kopīgi mērķi - tā nemēdz būt? Nu labi. Tad vienu AoE mērķi, tad vienu manējo un tā apmēram līdzīgi. AoE neapšaubāmi jau pēc nedēļas šādā eksperimentā rastos pārliecība, ka AoE ir vienīgā būtne, kas kko dara izvēlētā mērķa virzienā, un tad tik sāktos... Varbūt tāpēc arī nobody is perfect, ka visas labās īpašības как на зло savstarpēji nav savietojamas, neizvelkot no aizkrāsnes arī negatīvās.

Nu, kas tad būtu, ja es piekļūtu klāt? Kko sabojātu, piespļautu? Ja jau ir slikti, ka ar tik drūmu vaigu jāstaigā, vai tad tur vēl ir, ko sabojāt? Tak ir laikam. Butu kaut to novērtējusi. Novērtē, bet nav gana. Aber es sevi nē, ja? Jo man, redz, viss esot, t.i., man gan ar šo mazumiņu būtu jābūt gana.

Turpināšu klauvēt līdz ielaidīs vai līdz pa durvju apakšu sāks smirdēt pēc līķa. Ko nu... Sātana Eņģelis nav tāds kā mēs mirstīgie. Tas vnk atstāj mūsos neizdzēšamas pēdas un tad lido tālāk...