Stum, stum un Neiburga

Kad "skumjā piketa" TV versiju skatījos nežēlīgi fiziski un garīgi paģirainā 6dienas rītā, starp runātājiem zem Žagara lietussarga pamanīju arī rakstnieci Andru Neiburgu. Kgan sākumā tā īsti nevarēja uzsākt, pēcāk izteiksmes veids uz "tautas sapulces" jeb "lietussargu revolūcijas" fona izcēlās. Neko jau gudru nepateica - tāpat kā pārējie uzskaitīja nedienas un sakarīgu to risinājumu tā arī nepiedāvāja.
Tomēr nolasītā stils ausī iekrita. Agrāk kko par tādu rakstnieci pa ausu galam filmēju, bet lasīju visu ko citu. Labu laiku man vispār bija pārliecība, kas joprojām nav pavisam zudusi, ka patiešām lasīšanas vērts autors ir sen kā miris un tā autortiesības vairs nav spēkā (visu cieņu Project Gutenberg). Tik traki nav.

Tā nu googlēju pēc kādas šīs kolorītās autores grāmatas. Vienīgā, ko puslīdz nopērkamā kondīcijā izdevās sadzīt rokā, ir 4. gadā izdotā "Stum, stum": http://www.valtersunrapa.lv/apgads/?l=lv&page=books&id=158

Turpinājumā grāmatas pirkšanas procesa atstāsts (ar norādi, kur var dabūt vēl ;)), kā arī mani aizķērušie citāti, emocijas un vnk murgaini vervelējumi par pirmajām 53 lpp.

Jau pieliku saiti uz izdevēju "Valters un Rapa", bet, aizripojot līdz veikalam pretī operai 7. gadā, nācās secināt, ka šīs grāmatas tur vairs nav un pārdevējam nav ne jausmas vai jelkad vēl būs.
Nenoliegšu, ka, skatoties TV rakstnieču runas skumjajā piketā, bija aizdomas, ka tā viņas vnk cenšas pacelt PR un iekustināt grāmatu pārdošanu. Gāju meklēt grāmatas, šo faktu paturot prātā. Tomēr AN runas stils man pietiekami iepatikās, lai to apmaksātu, pat, ja tas tiešām būtu bijis vienīgais mērķis - arī laba reklāma ir nelielas atlīdzības vērta. Saskaroties ar grūtībām kādu viņas grāmatu nopirkt un ļoti pozitīvām atsauksmēm par "Stum, stum" i-netā, sāku nesaprast vajadzību pa skatuvēm tusēt. Laikam jau vnk gribējās ārā iziet... Nesaprotu cilvēkus, kam vēl ir kkāda iniciatīva, bet atbalstu morāli un ar visām četrām kaut vai tās nabaga iniciatīvas esamību kā tādu.

Otrā vieta, kur meklēju, bija jr.lv. Atradu. Salasīju diezgan prāvu pasūtījumu, ja jau reiz bija izlemts kko pirkt. Nesaprotu arī izdevējus - n-tajās grāmatās rakstīts, ka to izdošanu atbalsta Kultūrkapitāla fonds, kkāds cits fonds, Somijas valsts (tas par Larni grāmatu...) u.t.t., bet tik un tā grāmatas maksā sākot no Ls 5 un Ls 10 nav augšējā robeža. Man ir ļoti lielas aizdomas, ka autoriem no tā tiek apmēram tikpat santīmu, cik Metallicai no Rīgā nopirkta CD. Tas aktualizē ideju par grāmatu tirgošanu internetā kaut vai tajā pašā pdf formātā, bet nu delfu elektroniskajā grāmatnīcā papīra neesamība neatmaksājas. Man jau nu vajadzētu zināt, ka datorizācija nav ekonomija ;) Lai nu kā, ne par to bija stāsts. Te jau man gandrīz skumjais pikets sanāk.
Atkārtojos: nav tik traki. Nenožēloju, ka nopirku un ka lasu :)
Ak jā, ja jau sūdzos, tad sūdzos. Piegāde tika solīta 2-3 dd laikā, turklāt solot pirms tam ar mani sazināties. Nu labi. Otrajā dienā (nevis nākamajā - see the difference) pēc pasūtījuma nakts šaubīga izskata vīrietis ieradās manā darba vietā. No tiesas nopriecājos un atviegloti nopūtos, ka nepasūtīju uz mājām. Vēlāk konstatēju mobilajā neatbildētu zvanu, bet tik un tā nepieteiktu vizīti negaidīju. Riskanti gan šie tā brauc bez mazākās jausmas, vai es tur dežurēju :P

Tagad tiešām pie lietas. "Stum, stum" toņkārta neatšķiras no skumjajā piketā dzirdētās. Tas mani nepārsteidza - zināju, ko meklēju. Tomēr ne vienmēr cilvēks atradis, ko meklējis, dabū to, ko no meklētā gaidījis. Šoreiz dabūju pat vairāk, jau no pirmajiem dažiem desmitiem lpp. "Konspektējot" šo grāmatu, pagaidām manam komentāru un spriedelējumu apjomam ir izdevies pārsniegt citātu apjomu :O

---

stum, stum

Visums izplešas? Ko, piedodiet? - ak tad saraujas jau atkal? Nu lai tad saraujas vesels, sen bija laiks sarauties. Ierauties, izbeigties. Miers un nekas.
Da nu viņu, Visumu. Man viņu nevajag. Ja visumam vajag mani - lūdzu, te es esmu.

Nu - zināt taču to veco teicienu: kas meklē, tas atrod? Galīgi aplams teiciens, pa manam. Kas meklē, tas neatrod gandrīz nekad, bet kas nemeklē, tas tīri kā pa jokam uzgrūžas.

Es sen neko nemeklēju.
Kas ir - ir. Kas nav - nav.

Dzīve tevi sašņorē. Daudz spirināsies - šņores tikai ciešāk savilksies. Tā ka labāk jau atslābsti.

Cilvēcība manī vēl kāda nebūt saglabājusies. Bet vai tas labi - to gan nepateikšu.

Niknums ar' ir cilvēcības paveids.
-----
Kā reiz pirms dažām dienām AoE to teica par dusmām, pie manas nopūtas, ka neceru tik sātaniskā radījumā ko cilvēcīgu iedvest... Velns tāds, šo jau lasījusi.

Kā teica mans senais un izglītotais pilsētas draugs - erotika notiek galvā. Vai, kā saka mana kaimiņiene, večiem jāpiš smadzenes, tad viņi tev apkārt lēkās. Īstenībā jau abi vienu un to pašu saka. Tikai katrs savā veidā.

Bet īstenībā es nopietnas nemaz negribu. Man tāpat pietiek, ko stumt. No veča viegluma negaidi - vismaz tik daudz dzīve mani ir izmācījusi.

Es jums vispār varu kā no grāmatas norunāt. Bet negribu. Nemāžojos. Es lietoju tikai tos vārdus, kas man piestāv.

Ieiet baznīcā?
Nea, neviens mani tur negaida.
Dievs dzīvo citur.
Un nesakiet, ka esmu pilnā.

Viss pāriet. Un neko nevar paturēt.
-----
Atļaujos nepiekrist. Ļaut pāriet vai paturēt tomēr mazliet no paša atkarīgs. (<-- Lūk, salieciet pieturzīmes šajā teikumā paši, ja vēlaties.) Var jau būt, ka man vēl kkāds jaunības ideālisms saglabājies.


pie blakus galdiņa

Sev paņēmu Hennessy, 50 gramus.
-----
VS vai VSOP? Vajag to old pale? Es parasti VS. Un ne jau cenas dēļ. Ja nav nekādas īpašās vēlmes. Un parasti nav.
Šābrīža īpašā vēlme: iebāzties te ar savu es. Fvz, kāpēc. Standarta egoisms vai vienīgā bērna sindroms. Who cares?... Nav jau neviena cita, par ko runāt.

Konjaks, man par milzīgu pārsteigumu, šai vietā - uzsildītā glāzē. Tas uzjautrināja.
-----
Uzjautrina kas cits: gan jau ka glāze nebija uzsildīta, vnk tikko mazgāta. Veicas, ka ar karstu ūdeni un nebija Fairy piegaršas. Mini pati, kas pirms tam no tās dzēra, un pamurgo par sanepidstaciju vai infektoloģijas centru.

Man jau sen likās, ka es zinu par dzīvi visu, izņemot pašu galveno.

Notikumi mani neinteresēja. Interesēja tas, kas aiz. Bet to neviens negribēja stāstīt. Vai arī nezināja.
-----
Haļavu sagribēji. Dāvanu par neko? Lai kāds tāpat pateiktu. Da, pat ja zinātu, neteiktu!

Es reibu ātri, man nevajadzēja daudz, 100 gramu konjaka un drusku iztēles man arvien lika iegrimt banālās un neproduktīvās pārdomās par esības noslēpumiem.
-----
Jā, jā - atkal iebāzīšos ar savu es. Kura te kuru citē?!?!

Sanī paslēpa seju manā kakla bedrītē.
- Labrīt...
- Labrīt, - es teicu, sajūtot nepatiku pret viņas pieskārienu. Un man bija drusku kauns par šo sajūtu.
-----
Cik reizes man jums abām jāsaka? Nav jākaunās par sajūtu! Par sajūtas slēpšanu - pēkšņu aizvēršanos - vai citas piemelošanu gan.
Man tik un tā nepatīk tā Tava sajūta... es to neaizmirsīšu, un Tu tur neko nevari darīt. Ja Tu nemelotu būtu vieglāk piedot, ka nejūti. Bet to jau Tu nemaz nelūdz. Tev to nevajag. Tev ir svarīgi labi izskatīties savās acīs ne jau manās.

Beidz. Es tevi piemānīju. Es taču neesmu nekāda rakstniece.
-----
Absolūts fināls.
Esmu uzdevusies par rakstnieci. Izdevās piemānīt. Uz brīdi pat AoE, par sevi periodiski nemaz nerunājot.
Man tomēr šķiet, ka piemānīju AoE vismaz par vienu sīkumu. Nejauki patīkami sanāk. Par visiem tiem ne gluži tik sīkumiem. Neesmu nekāds vecis, kam vajag smadzenes drāzt! Bet izdodas tev...
Jā, jā - diletantisms un amatierisms. Ne uz ko citu te arī nepretendēju. Kā Painted Rose savā saitā pie saviem praidiski spīdīgajiem mākslas darbiem angliski raksta: "Es daru to, kas man patīk. Ne uz ko nepretendēju. Man patīk dalīties." (tāds aptuvens tulkojums no atmiņas...) I feel the same here :)


el ninjo

Un tā viņš pārtrauca rakstīt; nu, var jau būt, ka tas bija tikai slinkums; viņš pārtrauca rakstīt, bet ne sacerēt, stāsti dzīvoja viņā, un viņš tos rakstīja uz iekšu, sev, viņš vairs neredzēja vajadzību likt tos uz papīra un spiest lasīt citiem, katram pašam jāraksta savi stāsti, galu galā.
-----
Katram savi stāsti jāraksta pašam. Arī no Remarka daudzkārt atkārtotā, ka neko nevar paturēt. Dažreiz sagribas atcerēties, savus agrākos stāstus. Dažreiz aizmirstas vai atmiņā ļoti pārvēršas pat lielie un nozīmīgie stāsti. Bet kas notiek ar mazajiem? Tiem, kas it kā neko nav izmainījuši. Vispār jau nevar iedalīt ielos un mazos. Lapsene, kas iekož kājā pludmalē, var izmainīt tās dienas vai vismaz tuvāko stundu gaitu. Prozaiska iemesla dēļ - kodums sāp, grūti paiet, patikamāk palikt un pagulēt turpat. Nu, lūk, arī nonācu pie gulēšanas pludmalē pa pavisam citu ceļu. Vai lapsenes kodums bija sīkums? Protams. Tomēr vēl novembra vidū atceros tādu sīku vasaras negadījumu. Atmiņas selesktivitātes ceļi ir neizdibināmi.
Nav jau jāliek uz papīra, ja kaut kā šķiet, ka kādreiz varbūt gribēsies atcerēties. Nu jau datoru laikmets. Ja piešaujas mazliet, tad rakstās arī ātrāk. Uz MB klavieres :)) Žēl, ka WriteRoom nav lv spellčekera. Varētu jau atvērt NeoOfficē un nočekot tur, bet kkā negribas. Ek, makinatori un pārējā tehnika. It kā tas būtu svarīgi! Nav taču - palīglīdzekļi kā katli virtuvē, tomēr tik daudz apspriesti tik daudz nepelnītas uzmanības saņēmuši. Par nepelnītu uzmanību - nāk prātā Tuska OA fests: visvairāk bilžu bija no Stratovarius uzstāšanās noslēgumā. Vader bija labāki, bet nav nevienas bildes, jo mazajai skatuvei bija diezgan bezcerīgi piekļūt. Tā nu reizēm sanāk, ka vairāk atmiņu bildēs nonāk nevis vērtīgākais, bet tas, kas bijis vieglāk pieejams. Pieejamība ir vērtība? Ui, ne vienmēr. Kaut gan, no web saitu lietojamības viedokļa skatoties, noteikti. Te nu ir jautājums, ko mēs no mums gribam, lai pamana un atceras, un ko negribam. Visu izrādīt? Varbūt. Ir gadījies, ka AoE manī priecājas par īpašībām, kas man šķiet pavisam necilas un pilnīgi parastas, un nenovērtē, manuprāt, labākās. Tā, pat ja ir defināts mērķis, piemēram, iepatikties, nekad tomēr īsti nevar zināt, ko tieši rādīt un ko nē. Var gadīties, ka pie mērķa aizved kāda ļoti parasta īipašība, bet lielā un pamatīgā izrādīšanās labākajā gadījumā atstāj vienaldzīgu. Kā tad, ka pie vainas atšķirīgās vērtību sisēmas.
Windas jēdziens Full Control un datubāzu Full Access būtu pielietojami tikai dzīvē bez bailēm vai pašaizsardzības. Tādi periodi parādās. Kad nav, ko zaudēt.

Krāsa un skaņa jau pasaulē bija, no paša sākuma bija un varbūt arī vēl pirms tā; ar tiem nevarēja izteikt neko vairāk vai citādu, kā pasaule ir. Bet vārds eksistēja tikai cilvēku galvās, tā bija pilnīga abstrakcija, tas radīja no nekā un nezin ko, un tā iespējas varēja sniegties tālu aiz dabiskā un pašsaprotamā robežām.
-----
Bullshit!! ar krāsu un skaņu ir ļoti grūti izteikt, ko vēlas, kas ir tas, ko vēlas pateikt, jo uzzīmētais pat ļoti neizskatās pēc tās vīzijas, pēc kuras zīmēts, tikai un vienīgi roku neveiklības dēļ. Nevis vīzijas neveiklības, bet tikai roku. Tas pats ar balsi vai ķermeni kādu mūzikas instrumentu spēlējot. Tur tomēr ir jābūt tehniskām preikšzināšanām un/vai talantam, kamēr muldēt var jebkurš, kam nav slinkums. Vārdam ir vislabākās iespējas attēlot vīziju. Sev. Cits ar citām vīzijām gan sapratīs kko pavisam citu, bet kuru tas interesē, ja raksta sev. Nav jēgas spiest citus lasīt.
Nevar sniegties aiz saprāta robežām. Sniegties jau var, bet tad tā tikpat labi var būt random simbolu virkne. Kādam DatZ pasniedzējam nu jau viņā saulē par mūziku gan būtu viedoklis, bet es nespēju izskaidrot, kāpēc kārtīga kakofonija reizēm var sagādāt lielāku prieku par atzītu mūziku, es to robežu neredzu un nejūtu. Varbūt tāpēc, ka man vispār ar robežām tā paknapāk. Spožums un posts.

Viņš pats sapnī bija ģērbies gaiši zilā plīša kleitā, kā transvestīts, koši krāsotām lūpām, jā, - viņš neticēja robežām - tātad arī robežām starp dzimumiem ne - šodien tu vari būt viens, rīt cits, un tikai tāpēc, ka kāds nav devis mums tik daudz laika, mēs nepiedzīvojam visu.
-----
Un te nāk arī robežu trūkums :)) Šodien tu vari būt viens, rīt cits - nebūtu slikti, bet apkārtējiem, maitām, ir atmiņa un pieradums, un cerības. Viņiem (man arī) ne reti gadās, ka iesakņojas pirmais iespaids, un, lai ko cilvēks darītu vēlāk, to vairs nevar mainīt. Kā Kristiānei F. (Wir, Kinder vom Bahnhof Zoo) visur pēc tam vilkās līdzi viņas Berlīnes lieta. Ir labi, ja šad tad var sākt no baltas lapas. Līdz brīdim, kad lapai kaut kas ne tas tiek uzķēpāts.
Baltās lapas mokas? Jā, varbūt tad tiešām nevajag rakstīt (think)...

Un viņš bija nekaunīgs un izaicinošs, stiprs un drusku cinisks - tik brīvs un mierīgs var būt tikai tas, kurš neko nedara un neko negrib.

Jo mazāk es redzu, viņš domāja, jo mazāk es mainos un varbūt nokļūstu tuvāk tam, kas es esmu.
-----
Naivais. Tikai nogarlaikosies visinteresantākā un gudrākā (ne jau akadēmiski :P ) cilvēka sabiedrībā. Smadzenēm, muļķēm, šad tad barību sagribas.

Tā sieviete bija vienīgais viņam pazīstamais cilvēks, kurš zināja, kad klusēt.
-----
Vienādas vai ļoti līdzīgas sajūtu un vērtības sistēmas. Apnicīgi - šim te ir racionāls izskaidrojums.

Neatstāj pēdas. Jo beigās tik un tā būsi viens un sev nepazīstams.
-----
Ja jau tā būs tik un tā, tad kāpēc gan no sirds neizbradāties, kaut vai bradāšanas pēc?
Nav loģikas. Diez vai tā domā vīrietis. Apgalvot nevaru, bet man pat ļoti šķiet, ka nē. Vecis gribētu izmēģināt bradāšanu praksē un jo vairāk, jo labāk - vairošanās instinktam taču būtu jābūt! Nu bet lv jau nav...

Turpinājums sekos...