Polonēze sarkanā

Grāmata, ko uz pagājušajiem ZSvētkiem nepelnītu uzdāvināja AoE. Šodien bija pareizā diena to lasīt.
Lasīju tikai kādas apmēram 6h. Kaut gan tā nav ļoti viegli lasāma. Grāmatai ir sava kolorīts. Kā Berlīnei - neteikšu, ka tas būtu ļoti patīkams, bet oriģināls gan un kko paslēptu noteikti izvelk, lai iebakstītu sejā. Tā jau ir grāmatas vērtība - radīt līdz šim nebijušu sajūtu. Polonēzei sarkanā sava aura noteikti ir. To raksturotu teiciens: tā paiet pasaules godība... It kā skumja un depresīva, jo viss paiet, vairākas paaudzes nomirst, katrs savā muļķīgajā un nepareizajā veidā. Kāpēc tā?, jo nāve vismaz man pagaidām šķiet vnk muļķīga un bezjēdzīga, kā nereti arī dzīve. Tomēr kkā tam visam vilkās cauri motivācija - pat ne cerība, bet kkāds izdzīvošanas instinkts.

Tālāk daži citāti, kas man "aizķērās". Tie šoreiz ir ļoti personīgi un aktuāli tikai tagad. Citiem un/vai citā laikā droši vien būtu citi. Ak, jā rakstīšanas/tulkojuma stils arī ir pelnījis tikt novērtēts kā sliktākajā skatījumā oriģināls, labākajā - ļoti labs un interesants. Daudzi salīdzinājumi, epiteti un metaforas, kas it kā ir mūsdienās plaši izplatīti vārdi vai frāzes, šajā grāmatā ir lietoti tādos kontekstos un ar tādām nozīmēm, kādi pat manā, kā AoE saka, slimajā prātā vēl nebija ienākuši.

Kopumā prieks, ka AoE man uzdāvināja šo pieredzi un labi, ka lasīšanai izvēlējos šo dienu.


Polonēze sarkanā



...ārsts bez mazākajām šaubām paziņoja, ka Elmikas sirds ir apstājusies. Viņa pati to zināja jau vismaz ceturtdaļstundu.

"Vienmēr taču ir cerība... ja ir līdzekļi..."
Ārsts papurināja galvu. Līdzekļi ir pret visu, tikai ne pret nāvi - ...

Svētki pamazām izdzisa nogurumā, kā ik gadu.

"Ir robežas, kuras nedrīkdt pārkāpt," Looms paskaidroja. "Vai firma, kas nemaksā savus vekseļus, var cerēt uz uzticēšanos? Ir jāpieņem nāve, lai dzīve saglabātu cieņu."

"Brauciet vien, ja jūs šeit, par laimi, nekas netur," mierīgi teica Ālbergs un vēlreiz pielēja glāzes. "Kurš gan negribētu aizbraukt un aizmirst?"

nāves tuvums bija iedvesis viņiem lepnību

Aukstums, kas sasaldēja jūtas un turēja grožos pārsteigumus, galu galā nesaudzēja neko.

"Kā var būt tik resns!" Natalī Zugova reiz teica ģērbējai. "Turklāt viņš ir ieņēmis galvā, ka prot spēlēt klavieres. Šausmīgi. Nabadziņš viņam trūkst jelkādas pievilcības."
Līdzko šie vārdi bija izskanējuši, viņa trauksmainā žestā aizsedza lūpas ar plaukstu. "Viņš noteikti nedzirdēja," ģērbēja mierināja, taču mākslinieci tas neremdināja. Aprunāšana nes nelaimi, tāpat kā rozes.

"Dzīvība," viņš teica, "pati par sevi nav ne slikta, ne laba. Tāpat kā nāve. Visu nosaka proporcijas. Diemžēl, mans dārgais, ar to ir tāpat kā ar visu citu: visgrūtāk ir atrast līdzsvaru."

Tika atjaunota cieņa pret noteikumiem. Sarūgtinājuma avots tika aizvākts ar varu. Tomēr ar to visu vēl bija par maz, nevienam tas nesniedza atvieglinājumu.

Kāds, ieraudzījis loga rūtī sarkanas acs spīdumu, svieda ar akmeni. Drīz Rauha teātra ēkai vairs nebija nevienas veselas rūts.

Milzīga, sarkana blāzma saplosīja teātri un pārņēma visu pilsētu.
"Cik skaisti!" stāvēdama pie sava loga, priecājās kāda šuvēja, kas gandrīz pilnīgi bija zaudējusi redzi. Tumsā, kurā viņa dzīvoja, bija redzams tikai tas, kas izstaroja pats savu gaismu.

Vēstules acīmredzot reiz bija samirkušas, jo tinte bija izsmērējusies, rokraksts nesalasāms. Vārdu straumēm, dāsni izlietām uz papīra, vairs nebija nekāda satura. Tās ierunājās tikai ugunī, uzplaukdamas spilgtās liesmās, varenās, aizraujošās un iznīcinošās kā sajūsma vai izmisums. Parādījušas savu īsto seju, vēstules acumirklī pārvērtās pelnos.

Ja gribi tikt prom no Šuvēm, tad nevilcinies ne mirkli: tas tev jāizdara starp lielo sākumburtu un punktu, nepakavējoties pie pārtrūkušas domas, negaidot pēdējo vārdu.