Mēs - Zoo stacijas bērni
Grāmata - Kristiānes F. patiesais stāsts par atkarību. Par bezjēdzīgu dzīvi. Par "ārstēšanos" no narkotikām. Par to pašu bezjēgu. Problēmas ir aprakstītas tā, ka labāk nevar, net kā parasti trūkst risinājuma. Stāsti par draudzību narkomānu starpā drīzāk varētu būt reklāma. Bildēs grāmatā (īstais!!) Detlefs arī izskatās tiešām jauks- kkad būs jāpārfotografē arī tā bilde.
Kristiāne lietoja narkotikas, lai iekļautos kolektīvos, bet atzina arī to, ka daudzi mācekļi tās lietoja, jo neredzēja nekādu citu savas dzīves piepildījumu vai apliecinājumu...
Grāmatas valodas stils nav vienots un tas it kā mēģina attēlot jauniešu ielas žargonu, bet nesekmīgi. Heroīna saīsinājumu tulkot kā "heris" var tikai kāds, kas LV uz ielas nekad nav dzirdējis par to runājam, - lai kā tas nepatiktu, bet reālajā ielas žargonā LV ir daudz rusicismu kā "herič", "čeks" (tas gan ir 0.1g, nevis 0.25g kā viņu kvarteris, bet nedomāju, ka te kāds lieto atvasinājumus no latīņu valodas). Līdz ar to tulkojums ir sanācis visai samocīts. Lasās ātri, bet ne viegli - neeksistējoša valoda. Laikā, par kuru ir grāmata, PSRS varbūt tiešām narkotiku nebija vai arī to izplatība bija ļoti niecīga, līdz ar to reālu tālaika vārdu, iespējams, nemaz nav.
Vecāku nožēlojamā eksistence un bezjēdzība attēlota ideāli.
Komentāros par grāmatu daudzi saka, ka tai vajadzētu būt skolu obligātās literatūras sarakstā, bet es tam nepiekrītu. Daļai bērnu skolā ir tik patīkama sabiedrība, ka šī grāmata verētu kļūt par instrukciju, ko izmēģināt praksē, jo zaudēt jau nav ko. Tai drīzāk vajadzētu būt vecāku obligātās literatūras sarakstā, to veāku, kas vēl atceras kā grāmatas lasāmas. Turklāt šai grāmatai nevajadzētu būt labas literatūras paraugam - vismaz LV tulkojumā satura pasniegšana nav tā labākā. Saturs gan ir neatsverams. Tomēr skolā jua nav priekšmeta, kam tas būtu piemērots. Literārs paraugs tas nav, tātad literatūrā neiederas. Veselības mācībā tad jau drīzāk. Psiholoģijā? Varbūt. Lūk, ņemiet un izdomājiet, kur :P Viss ir tā sadalīts pa priekšmetiem, ka tie vairs nelīmējas kopā. Kāpēc ne vācu valodā tiem, kam tā ir pirmā svešvaloda? Kgan vācu literatūrā arī no literārā viedokļa ir daudzi labāki paraugi. Kaut vai Nīče.
Daudzejādā ziņā arī es domāju kā Kristiāne. Daudzi no mums domā līdzīgi. Tomēr to jēgu bezjēdzībā tā arī neviens uz šķīvja priekšā nenolika.
Būtu interesanti iepazīties ar nu jau slaveno Kristiāni F., kas tagad joprojām nodarbojas ar palīdzību atkarīgajiem Vācijā. Viņai tagad vajadzētu būt apmēram 45 gadiem (ja 1977 bija ~15). Droši vien interesanta. Nez kādas pēdas ir atstājušas narkotikas un 2x dzeltenā kaite? Būs jāpagooglē...
Zoo stacija vizuāli ir mainījusies samērā nedaudz. Biju tur pagājušā gada decembrī. Un, kā jau parasti jaucot virzienus, pēc izkāpšanas no S-bahn izgāju vispirms pa aizmuguri uz Ernsta Reitera laukuma pusi. Pērkamus bērnus nemanīju, bet dīvaini tipi tur klimta, tomēr nepiesējās, - laikam "apmaldījies tūrists" bija jau sejā rakstīts, tomēr ne tik apmaldījies, lai izdotos aptīrīt :P Izrādās, ka Eiropas centrs tur bijis jau 70tajos. Žēl ka nesanāca aizbraukt līdz Rudovai - vilcienus ar šo uzrakstu redzēju daudzkārt. Izstiagāju arī Kūrfirsta dambi - neko glīts nebija ar visu dārgo veikalu klāstu. Berlīne vispār nav ne skaista, ne omulīga pilsēta (kā Helsinki), bet kkāda nekur citur neredzēta ļoti īpaša aura tai ir.
Kad rakstīju blogā pavisam nesen par citu grāmatu http://nex-aeterna.blogspot.com/2007/11/polonze-sarkan.html, vēl nezināju, ka jr.lv ieraudzīšu šo grāmatu, bet arī piemināju Berlīni un tās auru, tātad jau šajā virzienā domāju.
Esmu redzējusi Zoo bērnu grāmatas ekranizāciju. Arī tā atstāja iespaidu, kaut gan atsauksmēs bija rakstīts, ka tā esot sabojāta grāmata. Daļēji varu piekrist (reti gadās dzirdēt, ka filmas būtu uzlabojušas daudzmaz slavnas grāmatas), tomēr arī filma atstāja pietiekamu iespaidu, lai nesaubītos, ka grāmata vienkārši ir jānopērk (patiesībā meklēju un atradu citu grāmatu, ... kura vēl nav sākta lasīt...).
Turpinājumā šoreiz gara citātu virkne. Daži ar komentāriem. Vairums bez...
Wir Kinder vom Bahnhof Zoo
Priekšvārds no vācu autora:
Kristiānei un viņas draugiem no heroīnistu kompānijas, kā arī klientiem, kuru biogrāfijas īsi ieskicētas, bijuši vecāki, kam dzīve smagi nodarijusi pāri un kas - apzināti vai neapzināti - savu izmisumu, ārējo un iekšējo izolēšanos, aizvainojumu un atriebības jūtas nodevuši mantojumā bērniem.
"Kas tā vides aizsardzība ir? Tās sākums meklējams cilvēku savatarpējās attiecībās. Šai sūdainajā skolā muns būtu jāiemācās izrādīt citam par citu kaut nelielu interesi. Lai nevienam nebūtu jābļauj skaļāk par citiem un jādemonstrē sava vara, lai nebūtu jākrāpjas un jāmelo, lai iegūtu labākas atzīmes."
Patiesībā narkotiku problēma nav nekas cits kā īpaši zīmīgs simptoms, ka - vispārīgi runājot - mums, vecākajai paaudzei, šai sabiedrībā jārada augošajai paaudzei iespējas rast dzīvei jēgpilnu piepildījumu.
Savukārt bērni, kuriem vajadzētu griezties pēc palīdzības pie vecākiem, to nedara, tāpēc arvien biežāk sapinas pretrunās un bieži pat ir spiesti risināt problēmas vecāku vietā.
Ja kāds impulsīvs bērns, kurš nevēlas grimt rezignācijā un stulbumā, slepus nobēg sapņu pasaulē un ģimenes un skolas rituālus izpilda formāli, viņš bieži vien izkrīt no sistēmas.
Tādiem bērniem kā Kristiāne tā ir pielāgojušos sabiedrības pilsoņu daļa, kas vienā reizē cilvēku ārstē, bet citā grib apspiest un izmantot.
Neko tēvs nemīlēja tik ļoti kā savu poršu. Ja autiņš netika remontēts, viņš to pulēja gandrīz katru dienu.
----njā, ja vecis pucē un čubina mašīnu, tad labākajā gadījumā "tikai" klapē ģimeni par savu stulbumu...
Tēvs vienkārši vairs nespēja. Viņš nemitīgi bija centies izsisties uz augšu, taču arvien nokritis uz pakaļas. Tāpēc viņu necienīja paša tēvs.
Tēva draugi bija jaunāki par viņu. Viņiem dzīve vēl bija priekšā, katrā ziņā viņi par to nešaubījās. Tēvs gribēja būt tāds kā viņi. Vēl ceļa sākumā. Un nekādā ziņā ne cilvēks, kam uz kakla jau ģimene, kuru viņš nemaz nespēj pabarot.
Es zināju, kā Berlīnē izsisties, - vienmēr jāpalaiž mute. Lai citi netiek līdzi. Tad var tēlot bosu.
Uz laukiem pie strauta mēs bijām darījušas daudz ko, par ko nevienam pieaugušajam nenāca ne prātā uztraukties. Man pielēca, ka Gropiusštatē drīkst spēlēt vienīgi spēles, ko izdomājuši pieaugušie. Tātad slidināties pa kalniņu un rakāties pa smiltīm. Pašiniciatīva bija bīstama.
Tikai nereti notika tā, ka darbs vēl nebija galā, kad jau gribējās, lai tas izskatās citādāk.
Cilvēku ģīmji vagonā šķita briesmīgi, tas ir, šie mietpilsoņi izskatījās ka vienmēr.
K.māte:
Taču, jo vairāk tēvs centās izjaukt mūsu draudzību, jo vairāk iespītējos. Redzēju tikai vienu iespēju - palikt stāvoklī, apprecēties un beidzot iegūt brīvību.
Biju iedomājusies, ka, nebūdama nevīžiga un nevazādamās apkārt, būšu bērniem paraugs. Likās, ka viņi sekos manam piemēram.
K.:
Ģimeni man aizstāja mana kompānija jeb kliķe. Tajā pastāvēja kaut kas līdzīgs draudzībai, maigumam un mīlestībai. Man ārkārtīgi patika buča jau sasveicinoties. Visi sabučojās maigi un draudzīgi. Tēvs nekad nebija mani tā nobučojis. Mūsu kompānijā problēmu nebija. Par savām problēmām nekad nemēdzām runāt.
Tas skolotājs man patika diezgan labi. Laikam jau tāpēc saniknojos, jo man likās, ka uzbļaut viņam nav galīgi bezjēdzīgi.
-------- tieši tā. Lai ar tevi kāds strīdētos,vēl ir jānopelna :P
Skola man ārkārtīgi riebās. Tajā nebija ne mazākā personiskā kontakta ar sklotājiem. Arī ar klasi nekas īsti kopā neturēja, jo katrs gāja uz savām nodarbībām. Ja kādu kaut kas interesēja, tad tikai, kā ielikt pārējiem. Gaidīt palīdzību no otra bija velti, jo katrs gribēja būt labākais.
------- tt. ja nav personiska kontakta, tādā pasākumā nav vērts tērēt laiku. Skolotāj, kiitoksi paljon ;) Konkurence. Bailes nebūt labākajam. Histērisko tieksmi būt labākajam, vienmēr pirmajam u.t.t. iedzen vecāki. a nafig? Nevar būt vienmēr labākais. Lai apmierinātu nereālas prasības ir mazliet jāpiemelo, jānošpiko un tā tas sākas... K. viņas kompānija, kurā ne par ko kcik svarīgu personīgi viņai pat nerunāja, šķita personiskāka...
Vairums narku ļoti smalki uztver otra izjūtas. Protams, ja otrs pieder pie kompānijas. Plenči šmigā klupa meitenēm virsū un domāja vienīgi par jāšanos. Mums svarīgāks bija kas cits.
Ar Detlefu sapratos pavisam citā līmenī. Neviens no mums nebija pārāks, vismaz sarunās ne. Ar Detlefu varēju runāt pilnīgi par visu, nebaidoties, ka viņš izmantos manas vājās vietas. Neviens no mums nespītējās un necentās uztiept savu taisnību. Mēs spējām viens otru pārliecināt.
----Nomierinošo tablešu ietekme:-------
Mājās mamma un viņas draugs laikam no tiesas sāka uzskatīt mani par patīkamu. Es nerunāju pretī un necīnījos. Un nekam vairs nepretojos, jo biju atteikusies no domas mājās kaut ko mainīt sev par labu. Bija jūtams, ka stāvoklis līdz ar to vienkāršojas.
Detlefs bija aizgājis pasaulē, kurai es nepiederēju. Ar vienu dūrienu pēkšņi mums vairs nebija nekā kopīga.
Ne tuvu nebija tā, kā raksta avīzēs, un mani nepavedināja ļauns heroīnists vai tirgotājs. Nezinu nevienu, kas būtu pavedināts pret paša gribu. Vairums jauniešu līdz heroīnam nonāk patstāvīgi, kad ir tam nobrieduši.
Mācītāja = "Vidusceļa nama" vadītāja viedoklis pēc tā slēgšanas/atvēršanas:
Inflācija [...] dzīve uz cilvēkiem izdara nepārtrauktu spiedienu, liekot vairāk spēka veltīt ikdienas darbam un liedzot izredzes uz laimīgāku un pārtikušāku dzīvi.
Narkotikas arvien noder, lai laupītu cilvēkam apziņu, ka viņš kļuvis par sabiedrības attīstības upuri. Strādnieku šķirā jau sen šo funkciju izpilda alkohols.
----- tas tiesa. sūda sabiedrība nav to vērta. Ja upuriem no tās nav nekāda labuma, tad mums nospļauties par attīstību un nav ne mazākās vēlmes kkā dēļ upurēties. Tikpat labi visu sūda sabiedrību varētu vnk uzspert gaisā. Un nevienam no mums tās nepietrūktu.
Njā K. tomēr pārspļāva strādnieku šķiru - heris :)) tulkotāji laikam nezina kā to sauc šodienas Rīgā uzielas...
Mani neinteresēja nedz vakardiena, nedz rītdiena. Man nebija nekādu plānu, bet vienīgi sapņi.
---- pazīstami. tikai nevis 14, bet ~25...
Katram derdzās paša riebeklība, tāpēc, redzot citu riebeklības, gribējās pierādīt, ka pats neesi tik zemu kritis.
Bijām atbrīvojušies no heroīna, bet nu neznājām, ko darīt.
Uzskatīju sevi par vēso veceni. Ne no kā man nebija bail.
Kamēr nelietoju heroīnu biju baidījusies no visa kā.
Māsīca [laukos, tikpat veca] un visi viņas draugi ar savām problēmām nāca pie manis. Es kļuvu īsta padomdevēja tante. Stāstīju, kas darāms un ka pirmām kārtām viss nav jāņem pārāk nopietni. Viņu problēmas man likās smieklīgas. Taču es pratu uzklausīt, un gandrīz vienmēr man bija pa rokai padoms. Kolīdz runa bija par citu problēmām, jutos briesmīgi gudra. Tikai ar savām problēmām netiku galā.
-------
Tā laikam ikdienā domā AoE...
Galu galā pie vecāsmātes biju ieradusies, lai atmestu duršanos uz visiem laikiem.
Četrām nedēļām ejot uz beigām, piezvanīja māte un pajautāja, vai nevēlos palikt ilgāk. Bez garas domāšanas atbildēju, ka ne. Ja viņa būtu pajautājusi, vai nevēlos šeit palikt visu mūžu, varbūt padomātu.
...arī ar viņām [Babsiju un Stellu] saprasties kļuva arvien grūtāk. Katra no mums gribēja stundām ilgi runāt tikai par sevi, bet veltīt pāris minūšu otras uzklausīšanai negribēja.
-------
nez, kas šādu attieksmi rada narkotikas nelietojušā cilvēkā? un kā no tās tikt vaļā. t.i. no attieksmes pret citiem, nevis no sevis?
Apgūlos uz grīdas un sāku raudāt. Māca bailes un negribējās vienatnē nomirt.
Nezinu pati, kāpēc nobijos no nāves. No nāves vienatnē. Heroīnisti mirst vientuļi. Parasti smirdošā tualetē. Es patiešām nevēlējos mirt. Patiesību sakot, nekas cits jau nebija gaidāms. Pati nezināju, kāpēc esmu nākusi šai pasaulē. Arī agrāk nebiju to īsti zinājusi.
Palīdzēt heroīnistam nav iespējams. Viņš vinmēr jūtas kā ielenkumā, jo nespēj saprast, par ko tiek sodīts.
Gribēju mirt, taču pirms katras duršanās jutu muļķīgas bailes no nāves. Varbūt tieši kaķis uzvedināja uz domām, ka nāve ir draņķīga padarīšana, ja cilvēks pat lāgā nav dzīvojis.
M.:
Policijā pateica tikai to, ka Kristiāni ierakstīs meklējamo sarakstā. Gan viņa uzradīšoties.
Vislabāk būtu zemē iegrimusi. Neko citu nejutu kā vienīgi bailes. Bailes no telefona zvana. No zvana, kas pavēstīs, ka meita mirusi.
Džeinija [kucīte] skrēja klāt katram, asti luncinādama. Visi cilvēki viņai bija labi. Tas man nepatika. Labāk būtu rūkusi, jo nevienam nevarēja uzticēties.
Vecais solīja arī atalgojumu. Viņš teicās paņemt mani līdzi uz Taizemi. Vismaz reizi gadā tēvs lidoja uz Taizemi. Ar Taizemi viņš bija baigi aizrāvies. Protams, viņu interesēja turienes maukas un lētais apģērbs. Ceļojumam uz Taizemi viņš taupīja, kur vien iespējams. Taizeme viņam aizstāja narkotikas.
Gavenā atšķirība starp hašiša un heroīna scēnu ir tā, ka hašiša smēķētājs dalās ar otru, ja viņam kaut kas ir.
Ievēroju, ka kanaki patiešām prot apieties ar narkotikām. Ne tā kā eiropieši. Mums, eiropiešiem, heroīns droši vien ir tas pats, kas indiāņiem savā laikā bija ugunsūdens. Iedomājos, ka austrumnieki var degradēt eiropiešus un amerikāņus ar heroīnu tāpat, kā eiropieši ar alkoholu degradēja indiāņus.
Pamazām iepazinu kanakus no citas puses. Ne kā drāzējus klientus, kuri Babsijas, Stellas un manās acīs bija pēdējie. Mustafa un arābi bija ļoti lepni. Vi'ņus ļoti viegli varēja aizvainot. Viņi pieņēma mani tāpēc, ka likos ļoti pašapzinīga. Jau pavisam drīz sapratu viņu dzīves principus. Piemēram, nekad neko nedrīkstēja lūgt. Viņi ļoti augstu vērtēja viesmīlību. Ja cilvēks kaut ko gribēja, viņš to paņēma. Vienalga, vai tās bija saulespuķu sēkliņas vai heroīns. Tikai nekad nedrīkstēja radīt iespaidu, ka draudzība tiek izmantota.
-----
Eiropiešiem un, īpaši latviešiem, nav ieaudzināts vnk paņemt, ko grib un nejusties izmantojušam vai parādā... Ko tur var darīt, lai nelūgtu, bet arī neizmantotu??? ideas??
Ja jau man vajadzēja apgrozīties "Raibā dzeņa" sabiedrībā, gribēju būt tās priekšgalā. Lai neviens nevarētu man piesieties. Gribēju spīdēt šai sabiedrībā kā zvaigzne. Gribēju būt lepna - kā arābi, kuri nevienam neko nelūdz. Gribēju nekad nejusties vājāka par citiem.
-----
Tas izklausās pēc AoE monologa... Kāpēc, lai kāds piesietos, kāpēc ir jāiederas vai jāspīd, ja jau no sākta gala skaidrs, ka tā ir sūdu sabiedrība?
Aizgāju uz Hermaņa laukuma tualeti, ieslēdzos un kārtīgi izraudājos. Tātad mūsu skaistā nākotne kārtējo reizi bija tutū. Atgriezās realitāte - tātad pilnīga bezcerība.
Tās dienas rītā uztaisīju sev maizi ar ievārījumu un lapoju avīzi. Ziņa bija nodrukāta pirmajā lapā. Virsraksts vēstīja: "Viņai bija tikai četrpadsmit".
Es tūlīt sapratu. Tālāk varēju nelasīt. Babsija! Kaut ko tādu biju nojautusi. Nebiju spējīga kaut ko just. Likās, ka pati esmu mirusi. Likās, ka avīzē rakstīts par manu nāvi.
Iegāju vannasistabā un iedūru sev devu. Tikai pēc tam spēju mazliet paraudāt. Nesapratu, vai apraudu sevi, vai Babsiju.
No kruķiem nebaidījāmies. Policijas mašīnām braucot reidā, policisti bieži vien priecīgi piemiedza ar aci. Viens no viņiem bija mans pastāvīgais klients. Tāds ļoti dīvains tips, kurš pastāvīgi alka pēc mīlestības. Un nekad viņam nebija iespējams ieskaidot, ka prostitūcija ir darbs, nevis mīlestība.
-----
pats tāds. Tas, kurš mīl vai to vēlas, cieš vienmēr...
Viņu vairums parasti gribēja ar mani papļāpāt. Pirmais parasti tika uzdots jautājums, kā tik glīta meitene nonākusi uz ielas. Man patiešām to nevajagot darīt. Šādas runas krita uz nerviem visviarāk. Bija arī tādi, kas gribēja mani glābt. Tika pat izteikti nopietni bildinājumi. Un tai pašā laikā klienti labi zināja, ka izmanto heroīnista nožēojamo stāvokli, lai gūtu apmierinājumu. Šie klienti bija baigie liekuļi. Viņi iedomājās, ka spēj mmums palīdzēt, kaut gan pašiem bija pietiekami daudz problēmu, ar kurām tie netika galā.
-----
nu kas var būt labāks, kā gudri mācīt citus un noliegt savas problēmas, ar kurām tiešām nav ne jausmas, ko iesākt, un nav, kas to jausmu iedveš...
Droši vien saskarsmē ar sievietām viņiem bija grūtības, tāpēc viņi izvēlējās bērnu stūri. Viņi stāstījā par frustrāciju, kurā tos novedušas pašu sievas, ģimene un dzīve vispār, jo nekas nemainās. Dažkārt likās, ka viņi pat apskauž mūsu jaunību.
-----
Nekas nemainās un neviens negrib mainīt, jo tāpat skaidrs, ka uz labu jau nu nemainīsies. Vai nu tulkotājs vai K. sauc klientus un tirgoņus par tipiem... tas vārds ar kko konkrētu asociējas...
Ar skolu netiku galā. Pat tad, ja tikai sēdēju klasē. Sēdēšana uz vietas kļuva neciešama. Patiesībā man bija neciešams viss.
Sākumā domas bija pavisam nekaitīgas. Sapratu - sūdi līdz acīm. Vispirms tevi piemāna tavs vienīgais draugs, bet pēc tam labākā draudzene. Laikam jau draudzības heroīnistu starpā nav. Tu esi pilnīgi viena. Vienmēr esi viena. Viss cits ir fantāzijas.
-----
jā, bet ir patīkami pēc iespējas vairāk laika pavadīt šādās fantāzijās...
Mierīgā garā sameklēju tīrāko [Federālā laukuma tualešu] kabīni. Biju absolūti mierīga. Bailes nejutu. Nebiju varējusi iedomāties, ka pašnāvība ir tik neizteiksmīga. Nedomāju par līdz šim nodzīvoto dzīvi. Nedomāju arī par māti. Nedomāju par Detlefu. Domas nodarbināja tikai paredzamais dūriens.
-----
Bez šīs grāmatas nekad neuzzinātu, cik daudz patiesībā Berlīnē ir sabiedrisko tualešu. Berlīnes apmeklējums te pietiekami nelīdz, turklāt metro skati sāk vizuālajā atmiņā jukt ar Stokholmu...
Ziņa, ka ārsts ir pediņš, nomierināja. Tagadējā situācijā paļauties uz pediņiem bija drošāk.
Koncentrēos tikai uz divām domām: "Mīļais Dievs nav gribējis, ka nolieku karoti", - un: "Nākamreiz noteikti vajadzīgs grams."
Acīmredzot īstas vēlēšanās bēgt man nebija, jo baidījos no visa, ko pēdējos pāris brīvajos gados biju uzskatījusi par brīvību.
Pati nezināju, priecāties par eglīti vai ne. Tomēr nolēmu, ka jāsaņemas un jāizrāda prieks par dāvanām. Nevienos Ziemassvētkos nebiju tā apdāvināta. Kādu brīdi pieķēru sevi pie domas, ka rēķinu, cik viss izmaksājis un cik kvarteru tur iznāktu.
Tēvs bija gandrīz svētlaimē, ka tagad tempju alkoholu. Bet es jau sev teicu: "Gan apradīsi ar ciema tīņiem un viņu disko mūziku."
-----
lauķus būtu bijis grūti vēl labāk aprakstīt...
Tā bija kapitāla bilde. Augšā mēs uzrakstījām: "Zem asfalta ir pludmales smiltis".
Reiz stundā pateicu, ka gribētu būt nacistu laiku jauniete. Ka jaunieši toreiz zināja, kas dzīvē ir svarīgs, ka viņiem bija ideāli. Manuprāt, labāk lai jaunatnei ir maldīgi ideāli, nevis nekādi.
Runas par emancipāciju ir tikai pļāpas. Manuprāt, puiši nekad vēl nav izturējušies tik brutāli pret meitenēm kā tagad. Tā vīrieši izpauž savu vilšanos. Viņiem vajadzīga vara un panākumi, un, ja nav iespējams gūt tos citādā veidā, šie centieni izpaužas attieksmē pret sievieti.
Ja Brelīnē klients no mašīnas māja ar roku, viņš vismaz smaidīja. Stiprākie džeki uzskatīja, ka smaidīt ir lieki. Viņi tā domāja visā nopietnībā. Manuprāt, vairums klientu pret savu dāmu izturējās draudzīgāk un maigāk nekā jaunie varmākas diskoēkās. Viņi gribēja drāzties, neizrādot ne mazāko draudzīgumu un maigumu, turklāt, saprotama lieta, par velti.
Vairumam meiteņu vienīgā dzīves jēga bija džeki. Viņām nebija nekādu iebildumu pret brutālo izturēšanos. Ja džeks atstāja kādu meiteni sēžam un aizgāja ar citu, viņa nesadusmojās uz džeku, bet gan uz viņa jauno draudzeni.
Spoguļa priekšā viņas atteicās pašas no sevis. Un radīja maskas, kurām vajadzēja patikt džekiem ar kolosālajiem močiem. To redzot, biju neiedomājami sarūgtināta. Savā ziņā notiekošais atgādināja pašas izdarības. Arī es biju tā krāsojusies un ģērbusies. Vispirms tāpēc, lai patiktu hašiša, bet vēlāk heroīna scēnas apmeklētājiem. Biju atteikusies no sava es, lai tik iekļūtu heroīnistu sabiedrībā.
-----
Bet ar to savu nevienam nevajadzīgo es taču arī nebija labi. Kurā brīdi apjēdz, ka kko dari tikai, lai iepatiktos citiem? Da;zai labai šķietm, ka tas ir viņu es un tieši tas, ko viņas pašas vēlas. Kur ir šī robeža?
Biju galīgā autā, redzot, ka meitenēm nav nekādas kopības sajūtas. Ka jebkura draudzība izput, kolīdz uz skatuves parādās kāds džeks. Kā heroīns, kas arvien gandēja manu, Babsijas un Stellas draudzību.
Domāju, ka jābūt kādam vidusceļam - proti, kad pilnībā nepielāgojies tei draņķa sabiedrībai un tomēr ar to sadzīvo.
Viņš prata sapņot, taču gandrīz visam rada praktisku risinājumu. Daudz kas viņam likās greizs. Pēc viņa domām, cilvēks, kas iztur, ar laiku var no šīs sabiedrības atpirkties.
Nācu pie atziņas, ka pamatskolā patiešām var ko iegūt, ja strādā savā labā, nevis domā vienīgi par to, kā pabeigt smieklīgi nevērtīgo pamatskolu.
Par Ērihu Frommu un viņa "Mīlas mākslu":
Ja pieņēma viņa rakstīto, dzīvei bija jēga jau tāpēc vien, ka to dzīvo. Dzīvot pēc viņa noteikumiem tomēr nav viegli, ja citi tos nezina.
[...] Katrā ziņā ievēroju, ka reālajā dzīvē viņa gudrības pilnībā nav izmantojamas.
Nevarēju sev iestāstīt, ka šis idiots [skolas direktors] nav jāņem galvā. Ja jau viņš vēršas pret tevi tikai ar tavu lietu, acīmredzot viņš ir vēl vājāks par tevi.
Visiem patiešām galva strādāja. Viņi nebija tik truli kā lielākā daļa pamatskolas audzēkņu. Šie džeki patiešām domāja. Ar viņiem bija par ko runāt. Un pats svarīgākais - šai kompānijā nebija ne vēsts no brutalitātes. Jebkura agresivitāte palika ārpusē. Kompānija bija absolūti miermīlīga.
Reiz uzdevu dumju jautājumu, kāpēc tāda izturēšanās nav iespējama bez apreibināšanās. Un saņēmu atbildi, ka jautājums patiešām ir muļķīgs. Kā citādi lai cilvēks atslēdzas pēc dienas nejēdzībām?
Atskaitot vienu, pārējiem darbs nesagādāja prieku. Šis vienīgais bija arodbiedrības biedrs un sava uzņēmuma jauniešu uzticības persona. Viņš
savam ikdienas darbam redzēja jēgu. Viņš iestājās par citiem uzņēmuma jauniešiem un tā varēja sevi apliecināt. Tāpat viņš domāja, ka sabiedrību iespējams mainīt. Viņam nevajadzēja uzraut dūmu, lai justos labi, viņš iedzēra tikai dažus malkus sarkanvīna.
Likās, ka pārējie savā darbā neredz jēgu. Arvien bija dzirdamas runas par mācekļa vietas pamešanu. Tikai nevienam nebija skaidrs, ko darīt pēc tam. No darba viņi pārradās vīlušies un agresīvi. Sanākot kopā, kāds sāka klāstīt par salēkšanos ar meistaru vai ko tamlīdzīgu, savukārt cits aicināja nerunāt par darbu. Pēc tam uz riņķi gāja smēķis, un tikai tad darbdiena beidzās pa īstam.
Mēs vienkārši meklējām cilvēkus, kam klājas labāk, lai no viņiem kaut ko iemācītos. Tāpēc ka mums pašiem klājās draņķīgi.
-----
Finālā bija skaistais sapnis par noslēgšanos no ārpasaules jaukā vietā.
Daba.
Ko tad vēl bez "pīpēšanas" darīt tiem mācekļiem, kas neredz savā darbā jēgu? Mainīt darbu uz citu tikpat nejēdzīgu vai ar viņu spējām nepaveicamu. Turklāt, lai cik riebīgi tas nebūtu, nevar ņemties gadiem līdz gaidītajam pašapliecinājumam, - daļa no tā būtu jāsaņem kā avanss, tikai kura uzņēmuma kasē kas tāds varētu būt atrodams?
No comments:
Post a Comment