Stum, stum (2)

Turpinājums rakstam par grāmatas pirkšanu un pirmajām 53 lpp Stum, stum un Neiburga. Par pārējām lpp. kļuva arvien mazāk, ko piebilst. Tās kaut kā nosacīti jaucās manā dzīvē, bet it kā no malas. Tā grāmata laikam vairāk piestāvētu AoE - nezinu, par sterilu vai, lai būtu mana. Aizķēra gan neapšaubāmi. Kā AoE.
Varbūt par daudz vīriešu tajā visā. Neviena laba. Ja nav, tad nevajag. Tik daudz uzmanības viņi tiešām nav pelnījuši. Viņas arī ne vienmēr.
Lai nu kā... rīt mazliet agrāk jāceļas - verdzībai. Turpinājumā citāti ar komentāriem. Ja nepatīk, nelasiet :P

vasaras pieraksti. zona

Un ja nu dzejas rakstīšanai viņam nepieciešama roku trīcēšana?

māja ar sievieti

- Viena māja ir tukša, - viņš beidzot teica. - Un otrā ir sieviete. Šķiet, nelaimīga.

Un, kam nav lietisku pierādījumu, - tā taču vispār nav bijis. Vai ne?

Viņai tagad ir piecpadsmit gadu vairāk, un brīnumiem ir īss lietošanas termiņš.

Būtu es jau toreiz zinājis, ka tā ir mīlestība.
Bet varbūt mēs nekad nepazīstam mīlestību tad, kad tā notiek. Un mīlestība ir vien pagātnes mistērija, ar ko apzeltām zaudētas attiecības, kuras mūs nevar vairs pievilt.
-----
Pirmais iespaids: katrā teikumu daļā pa vismaz vienai aplamībai. Gandrīz. Pirmais teikums: nezināji? biki vēlāk uzzināji? Bet juti taču jau ieraugot. Pirmo reizi paskatoties uz eņģelisko sejiņu, ir skaidrs, ka tikai sātans var tā izskatīties. Morāle: ja nezināji, tad juti jau nu noteikti!
2. Ja ne tieši tad, tad pietiekami drīz pēc... 3. Tā pat sāk šķist, jo pat puslīdz vārdā nosaucot daudz kas var sabrukt. Cik stabils tad bija? Nav pagātnes! Apzeltām zaudētas - varbūt, neko taču nevar paturēt, tad kāpēc nepaturēt vismaz labas atmiņas? Vai nesacerēt? Var pievilt, vienmēr var. Atkal un atkal. Attiecības nevar pievilt. Vilšanos izraisa cerības. Nav cerību, nav vilšanos. Muļķe nebeidz cerēt.
Raudāja pēc TAM? Raudāja ejot prom.

viņa bija viena cilvēka teātris.

Es tikai nezināju, ka esmu jau saindēts, un nekad vairs nemācēšu samierināties ar tām vienkāršajām lietām,ko piedāvā dzīve.

Tās bija diezgan izmisīgas vēstules, kuras bija grūti lasīt.
Jo rakstīt viņa prata.
-----
un ko viņai tas deva...

peles nāve

Tu (varbūt es? - tam nav sevišķas nozīmes, jo mēs jūtam un dzīvojam līdzīgi, bet, ja tā nav, tad labāk nelasi manu stāstu) - tu gaidi trolejbusu, kurš ilgi nenāk, un atkal atceries to nelaimīgo peli, peli lamatās.
-----
Ak, kungs, par netaceros sevi gaidām trolejbusu. Tas ir bijis ļooooti sen, pirms daudziem gadiem. Tā ka tā esi tu (, AoE). Es negaidu sabtransu un, ja nu kkāda ārkārtēja iemesla dēļ gaidītu, tad nedomātu par peli, bet gan lādētu Rīgas Satiksmi un savu stulbumu nebraukt ar auto vai velo, vai kaut taksi neizsaukt. Cerams, ka tik ilgi nebūtu jāgaida, lai līdz pelēm aizdomātos.
Mēs(ar AoE) it kā jūtam un dzīvojam līdzīgi, bet tomēr pilnīgi pretēji.
Kā reiz šodien izdzēsu (pēc noskatīšanās) netā nokačātu filmu par pārāk fanatizētu jaunu mācītāju. Ienākot savā baznīcā kopā ar veco mācītāju pirmo reizi, Gabriēls ieraudzīja peli. Vēl pirms viņa pirmās kāpšanas kancelē, pele skaļi pīkstēja slazdā. Reverends Hanters (ja nemaldos, filma saucās Midletown vai tml.) to visā nopietnībā samina.
Man šķiet, ka AoE spētu samīt peli slazdā. Un man šķiet, ka es nespētu. Nezinu, kā ir labāk... un kā būtu labāk pelei...

dzīve ir nežēlīga un liktenis - nepielūdzams. Dzīve nav nežēlīga, tā ir vienaldzīga, - tu atceries kādu sakām, un arī tam esi gatava piekrist, tu apspied sevī žēlumu un peles nāvi dari zināmu vīram. (Es pieņemu, ka tev ir vīrs un turklāt labs, pietiks ar to, ka tev nav vannas, mašīnas, vasarnīcas, centrālapkures un ilūziju).
-----
Nepietiks, nepietiks ;)

Tev nav dūšas uzzināt, vai vīrs peli nositis pirms tam, kas būtu tikai humāni, - tomēr ne. Viņš nav uz to spējīgs, tu domā, būtu vēl bise. Nav skaidrs - šī doma tevi skumdina vai priecē.
-----
Skat. pāris rindkopas pirms...

-
-----
Tālākais stāstā par zagli un ka trolejbusu gaidošie kā pēc komandas pamet gaisā rokas, apzagtā... Lūk iemesli, kāpēc es bez ekstrēmas vajadzības ar sabtransu nebraucu - sabiedrība, sabiedrība un sabiedrība.

Tu atkal neatceries, patiesi, tas nav uz labu.

logi

Tagad Annija kops māju. Iveta no galvas zināja secību, tomēr katru reizi brīnījās, cik ātri Annija tiek galā ar visu, laiku pa laikam pat paspējot piesēst pie virtuves galda ar kafijas krūzi un grāmatu. Viņa mācēja dzīvot. Viņai viss sanāca. Viņai nekā nebija, velns parāvis, - nekādu virtuves iekārtu, nekā, un Iveta skaidri zināja, ka viņiem tur, pāri pretim, pastāvīgi trūkst naudas, bet kaut kā viņi mācēja dzīvot. Bērns klausīja, un māja bija tīra. Ivetai nepietika laika nekam.
-----
Nu nevaru nepateikt: varbūt tāpēc, ka pusi dienas pa logu lūrēja. Tomēr ir domātāji un darītāji. Domāt kaut kā interesantāk. Vairumu darbu arī dresēts mērkaķis varētu izdarīt. Tikai viena nelaime - neviens to dresēto mērkaķi nevar atļauties, cilvēki ir lētāki...

Elīna bija tā nogurusi no šīs dzīves vāveres ritenī, ka viņu vairs īsti neinteresēja nekas. Uz kino vai teātri aiziet nepietika naudas. Par politiku viņa neko negribēja dzirdēt. Vēl tikai grāmatas. Pasaules, kurās aizbēgt no ikdienības. Svešas, īstas dzīves, ko dzīvot. Izdzīvot visu to, kā pietrūka šai sasodītajā ikdienā. Bet pat grāmatas bija tik šaušalīgi dārgas, ka nācās izlīdzēties ar bibliotēku vai aizņemties no draudzenēm. Tas pazemoja.

polārzvaigzne un piena ceļš

[..] zināja, ka dzīvei jēgu nespēj piešķirt ne mērķis, ne mērķtiecība, un taisnība ir teicienam: ja kāds grib sasmīdināt Dievu, tad lai iepazīstina viņu ar saviem plāniem.

Jo rakstot viss kaut kā bija īstāks nekā īstenībā.

Vispār - vēstulēs viņš bija ļoti romantisks.
Dzīvē - tāds drusku nokaunējies, nopietns un steidzīgs.
Pa telefonu - uzstājīgs, maigs un neatlaidīgs.
-----
tas matracis uz grīdas - nju ļoooti pazīstama ideja, lai neteiktu ka gluži kā mana.

Tomēr slepenībā jutās gandarīts un tāds kā pārāks par Biti. Ja jau viņa pati tā saka.

Laime sniedzās daudz dziļāk - viņu apbrīnojamajā garīgajā tuvībā par spīti šķietamai paradumu un domāšanas veidu nesaderībai. Viņu dvēseļu klusajā sapratnē. Viņu savstarpējā uzticībā un paļāvībā.

Domas par sevi pašu, līdz ar to arī rakstīšana par sevi, bija kļuvuši par viņas hobiju, pati sev - par vienīgo izpētes objektu, par smieklu, asaru, sajūsmas un nicinājuma avotu.

Teo uzņēmās rūpi. Vārds "rūpe" viņa lūpās skanēja atbildīgi un sāpīgi. Beidzot te bija kāds, kurš uzņēmās domāt domas viņas vietā.
Līdz šim Bitei dzīvē bija vieni vienīgi jautājumi un nebija atbilžu.
Teo - otrādi, kaut jautājumu reizēm trūka, atbilžu bija pilnas kabatas. Tās gandrīz derēja - kā reizēm gandrīz der pužļa gabaliņš, viens no tūkstoša, kas veido leoparda kažoku. Ja piever acis, var noticēt, ka tas ir īstais.

Tiesa, tas bija mazliet dīvaini - mīlēt reizē divas.
Bet - galu galā - arī darbā taču bija divas grāmatvedības, melnā un baltā. Katrai sava kantorgrāmata, savs fails datorā, sava aile galvā. Vienlīdz svarīgas.
Kaut kad perioda beigās būs jāsavelk kopējā bilance - saimniekam. Bet tas ir vēl tālu.

lellis

[..], un es tā pūlējos, es taču gribēju gribēt.

es redzu sevi

Tā meitene nāks pievakarē, bet visu dienu es pavadu gaidās.
Galvā risinu dialogu ar viņu. Es vienmēr galvā ar kādu risinu dialogu. Kaut vai ar mājas sētnieku. Kaut vai ar Ministru prezidentu. Vai sen mirušiem cilvēkiem. Tā sērga man vēl no bērnības.
-----
Njā - tā "sērga" vai nu ir no bērnības, vai tās nav. Zinu, kā ir, kad ir. Lai doma procesētos vajag dialogu. Ne obligāti ar reālu cilvēku. Labāk ar iztēlotu, kas saprot un rosina domāšanu, nekā ar dzīvu, bet nederīgu.

Vēl vienmēr mani nav pametusi šī pazemojošā vēlme patikt. Vēl vienmēr es spēlēju kādu lomu citu klātbūtnē. Kādu, kurš varētu patikt tiem citiem.

Apkārtējie tevi vairs neņem par pilnu. Izvairās runāt par nopietnām lietām. Jo domā, ka tu neko nesaproti.

Bet protams. Līdzko tu kādam pasaki kaut ko skarbu un patiesu, viņš apstulbst. Cilvēki tik agri iemācās apmainīties gatavām replikām. Pamazām šīs replikas ieņem vietu arī domās. Un, līdzko cilvēks sāk domāt gataviem teikumiem, viņš ir pagalam.

augstuma bailes

Virdžīnija taču mīlēja dzīvi un šķīrās no tās tikai tāpēc, ka vairs nemācēja to dzīvot. Bet es vienkārši negribu to dzīvot. Lai gan man liekas, ka mācētu tīri labi.
-----
Nu tad nedzīvo. Un netraucē citiem. Tiešām nesaprotu, kāpēc "jāglābj" kāds, kas nevēlas tikt glābts?

Varbūt tas izklausīsies jocīgi - bet vispār jau dzīve man patīk. Nekādas vainas.
Tāpat man patīk grezna vakarkleita GUCCI veikalā. Skaista, bet ne man.

Jebkuri meli kādam sagādā iemeslu cerēt. Tā ir melu gaišā īpašība. Tāpēc es ticu, ka meli ir būtībā labi, un parasti nemeloju nevis aiz kādiem ētiskiem apsvērumiem, bet tādēļ, ka man nav žēl cilvēku. Bet to es laikam jau vienreiz teicu.
-----
Nu atļaušos oponēt. Velta cerība, ko nav un nebūs iespējams piepildīt ir sliktāka kā nekāda. Tā ir tukša. Tas, kam samelo, to nezina, bet kkā tomēr jūt. Tad varbūt paliek naiva cerība un sajūta, ka pie tā visa vēl esi arī piekāsts.
Tāda melīguma sajūta nereti velkas līdzi komunikācijai ar AoE :(

[..] jēga nevar būt nekas tāds, ko var pazaudēt. Vai atņemt. Ne darbs. Ne manta. Ne mīļotais. Ne bērns.

Redz, arī rozēm mēdz būt utis. Nekas taču nav ideāls.
-----
Tā gan. Pat eņģeļi ne.

nozagtā fotogrāfija

Un varbūt es pat nezinātu, ka tā fotogrāfija no goda dēļa ir nozagta, ja pēc tam ik pa laikam mūsu mājās neuzliesmotu diezgan jocīgas greizsirdības scēnas, kurās mana māte kā vienīgo pierādījumu šķietamai tēva neuzticībai allaž pieminēja nozagto foto.
Bet, piemēram, ar aktieru fotogrāfijām tā gadoties bieži.
-----
Sava taisnība tur ir - nezagsi taču vienaldzīga cilvēka bildi. Vai nu lai sapņotu un samīļotu zagsi, vai lai pie šautriņmērķa pieliktu. No mīlas līdz naidam viens solis.

provinces euridīče

Tikai skumjas nepameta Euridīči nekad.
- Neskaties taču tā, - daudzi bija viņu lūguši. Bet Euridīče klusēja un skatījās, un milzīgo, melni ieēnoto, dzīvnieciski skumjo acu izteiksme vīriešus reizē biedēja un vilināja.
Euridīče skatījās un mīlēja viņus visus. Mīlēja, žēloja, apēda, sagremoja un pēc tam izspļāva. Bet vēl izspļāvusi ilgi ilgi turpināja mīlēt.
-----
Precīzāk nav kur...

Svarīgi nav tas, kā tu izskaties, svarīgi ir, kā tu jūties.
Meli.
Svarīgi ir, kā tu jūties, jo - kā tu jūties, tā tu izskaties.
Meli.
Svarīgi ir - kā tu izskaties. Jo - kā tu izskaties, tā tu jūties.
Arī meli.

Uztraukums nez kur pazuda. Viss tāpat bija pagalam.

- Unnn... kas tieši jūs saista šai tēlā?
- Salauzts liktenis, varmācīgi atņemta nāve.

[..] atvadījās no viņas un pateicās. Viņas acis bija aukstas.

tādi vakari

- Draugi, nebūsim vientuļi, lūdzu -

... manas dzīves redzamajai daļai ar manu patieso iekšējo dzīvi jau sen nav nekāda sakara, to es vienmēr esmu gribējusi un mācējusi paturēt sev. Ja es jau gadiem jutos kā cieta, apaļa marmora bumbiņa, ko nemaz nevar īpaši dziļi ievainot, varbūt tikai drusku saskrāpēt, tad tagad esmu kā uzplēsta atmata - visa sakņu sistēma saplosīta, gan sāpīgi, gan labi... - es viņam rakstu.
-----
Kāpēc jūs, sievietes, sevi slēpjat? Sāpīgi? Kam negadās. Bet labi arī :) Tas nozīmē, ka nemīli, ja vari šādi paturēt sevi, Tu - viltniece mana...

Tajā vietā, kur bija tavs nospiedums, ir tukšs izdedzis caurums.