Vienkārši atpūta. Nekā jauna un nekādas iedvesmas.
Iedvesmai paskatījos TED talks. Turku izcelsmes fantastikas rakstniece stāstīja, kā viņa visur uzskatīta par nācijas pārstāvi un viņas rakstītajā meklēti visādi zemteksti.
Arī fentastikā, kas tik tiešām bija tikai un vienīgi viņas fantāzija. Daudzi saskatīja lielāk usaikni ar realitāti kā tur patiesībā bija. Ne tikai viņa pati, bet arī viņas tēli (fantastika!!!) uzskatīti par viņas nācijas pārstāvjiem. Tā jau ir, ka cilvēki, lasot jebkādu literāru darbu, to fokusē caur savu prizmu un redz to, ko paši grib redzēt, nevis to, kas tur ir.
Tāpēc es savulaik brīnījos literatūras stundās, kad tika runāts, ka tas un tas autors ar šo gribējis pateikt to u.t.t. Kā skolotāja 20. g.s. beigās var zināt, ko kkāds tur Barons, Valdemārs vai Blaumanis patiesībā domājis, ja reāli palicis ir tikai viņu uzrakstītais? Varbūt viņi domāja pavisam ko citu!!! Viņiem pašiem taču pajautāt vairs nevar. Arī cilvēkam pašam pēc kāda laika var būt pavisam citas domas, kur nu vēl citiem.
Tāpēc, manuprāt, ir pareizi skatīt jebkuru tesktu pa savam, izdarīt secinājumus, kas pašam vajadzīgi, bet neskalot citiem smadzenes par tēmu, ko autors ir vai nav domājis. Lai taču katrs paņem to, kas viņam vajadzīgs. Nu un, ka autors rakstot ir domājis pavisam ko citu. Svešās kurpēs tāpat neiekāpsi. Un nevajag arī. Negribētu es Blaumaņa vietā dzīvot. Man savu problēmu pietiek.
Mani prakstiski neinteresē dzeltenā prese. Man ir vienalga, kā kurš mūziķis vai aktieris patiesībā dzīvo. Man ir vajadzīga viņu mūzika, filma vai seriāls, ja es tajos atrodu kkādu palīdzību savos sevis meklējumos.Lie to Me ir visai simpls seriāls, bet kādu šarmu tam piedod Tim Roth! Es zinu, kā sauc galvenās lomas atveidotāju. Vairāk nemaz negribu zināt. Es izmantoju to, ko redzu no aktierspēles. privātās dzīves iespaidi varētu tikai traucēt manām domām.
Dīvaina bija Nellijas Ločmeles redaktora sleja pēdējā (23.09.2010) @ir_lv, kur viņa rakstīja par to visu, ko no sejas muskuļiem var noteikt. Sadomājusies, ka ar sejas muskuļiem var ieprogrammēt arī reālās sajūtas. Laikam būs Lie to Me pārskatījusies. Varbūt arī var ieprogrammēt, kgan seriālā par to nekā nebija - gan jau būs nākamajā sezonā :) Vai vajag? Tā var savas sajūtas pakļaut tam, ko vajag, t.i., loģikai un prātam. Bet sajūtas taču tāpēc ir sajūtas, ka tās dot to iracionālo sevis sajusto, ko nedod prāts. Tāda sevis čakarēšana galu galā varētu izslēgt sajūtas kā tādas, tās pilnībā pakļaujot prātam. Tā pazustu liela daļa uztveres - iracionālā! Pārāk augsta cena. Turklāt par ko? Lai, izpatīkot citiem, mēģinātu no viņiem vairāk iegūt. Jap, tas reizēm var atmaksāties. Tomēr par to, ka nācies kāda priekšā tēlot, tas kāds tiks ienīsts mūžīgi mūžos un pats pat nesapratīs par ko. Patiesībā par sajūtas laupīšanu. Bet viņš jau neko nav laupījis. Clv pats sev nolaupījis un atdevis un par to dusmojas nevis uz sevi, bet uz to, kam atdevis. Kgan neviens to nav par lūdzis un, ja ir, tad vēl jo vairāk bijis patriecams no sākta gala.
Vispār jau es te vaktēju ar pletni mušu. Lai nosēžas tā, ka varēšu nosist.
Arī fentastikā, kas tik tiešām bija tikai un vienīgi viņas fantāzija. Daudzi saskatīja lielāk usaikni ar realitāti kā tur patiesībā bija. Ne tikai viņa pati, bet arī viņas tēli (fantastika!!!) uzskatīti par viņas nācijas pārstāvjiem. Tā jau ir, ka cilvēki, lasot jebkādu literāru darbu, to fokusē caur savu prizmu un redz to, ko paši grib redzēt, nevis to, kas tur ir.
Tāpēc es savulaik brīnījos literatūras stundās, kad tika runāts, ka tas un tas autors ar šo gribējis pateikt to u.t.t. Kā skolotāja 20. g.s. beigās var zināt, ko kkāds tur Barons, Valdemārs vai Blaumanis patiesībā domājis, ja reāli palicis ir tikai viņu uzrakstītais? Varbūt viņi domāja pavisam ko citu!!! Viņiem pašiem taču pajautāt vairs nevar. Arī cilvēkam pašam pēc kāda laika var būt pavisam citas domas, kur nu vēl citiem.
Tāpēc, manuprāt, ir pareizi skatīt jebkuru tesktu pa savam, izdarīt secinājumus, kas pašam vajadzīgi, bet neskalot citiem smadzenes par tēmu, ko autors ir vai nav domājis. Lai taču katrs paņem to, kas viņam vajadzīgs. Nu un, ka autors rakstot ir domājis pavisam ko citu. Svešās kurpēs tāpat neiekāpsi. Un nevajag arī. Negribētu es Blaumaņa vietā dzīvot. Man savu problēmu pietiek.
Mani prakstiski neinteresē dzeltenā prese. Man ir vienalga, kā kurš mūziķis vai aktieris patiesībā dzīvo. Man ir vajadzīga viņu mūzika, filma vai seriāls, ja es tajos atrodu kkādu palīdzību savos sevis meklējumos.Lie to Me ir visai simpls seriāls, bet kādu šarmu tam piedod Tim Roth! Es zinu, kā sauc galvenās lomas atveidotāju. Vairāk nemaz negribu zināt. Es izmantoju to, ko redzu no aktierspēles. privātās dzīves iespaidi varētu tikai traucēt manām domām.
Dīvaina bija Nellijas Ločmeles redaktora sleja pēdējā (23.09.2010) @ir_lv, kur viņa rakstīja par to visu, ko no sejas muskuļiem var noteikt. Sadomājusies, ka ar sejas muskuļiem var ieprogrammēt arī reālās sajūtas. Laikam būs Lie to Me pārskatījusies. Varbūt arī var ieprogrammēt, kgan seriālā par to nekā nebija - gan jau būs nākamajā sezonā :) Vai vajag? Tā var savas sajūtas pakļaut tam, ko vajag, t.i., loģikai un prātam. Bet sajūtas taču tāpēc ir sajūtas, ka tās dot to iracionālo sevis sajusto, ko nedod prāts. Tāda sevis čakarēšana galu galā varētu izslēgt sajūtas kā tādas, tās pilnībā pakļaujot prātam. Tā pazustu liela daļa uztveres - iracionālā! Pārāk augsta cena. Turklāt par ko? Lai, izpatīkot citiem, mēģinātu no viņiem vairāk iegūt. Jap, tas reizēm var atmaksāties. Tomēr par to, ka nācies kāda priekšā tēlot, tas kāds tiks ienīsts mūžīgi mūžos un pats pat nesapratīs par ko. Patiesībā par sajūtas laupīšanu. Bet viņš jau neko nav laupījis. Clv pats sev nolaupījis un atdevis un par to dusmojas nevis uz sevi, bet uz to, kam atdevis. Kgan neviens to nav par lūdzis un, ja ir, tad vēl jo vairāk bijis patriecams no sākta gala.
Vispār jau es te vaktēju ar pletni mušu. Lai nosēžas tā, ka varēšu nosist.
No comments:
Post a Comment