Parfīma pēcgarša

Nabaga velns: izdarīja visu, ko dzīve no viņa prasīja, un vēl vairāk, nekā prasīja, bet ar to tik un tā bija par maz...

Kā centies no visas sirds, pielietojot visu savu talantu, bet rezultāts tik un tā nav gana labs...

Holivudas klasiskais lētais triks, lai panāktu vismaz līdzjūtību, ja ne simpātijas pret filmas "galveno varoni", attēlojot viņa nelaimīgo bērnību, šoreiz neīstenojās kaut vai tā banālā iemesla dēļ, ka viņa apstākļi bija, maigi sakot slikti, tomēr viņš nebija nelaimīgs - viņš bija izturīgs un nelaimi nesošs. Šīs īpašības pašas par sevi verētu izraisīt drīzāk antipātijas, bet puisis glīts (ne skaists, bet tieši glīts, kaut gan vergs) un sātaniskajā starojumā vienmēr ir kkas pievilcīgs. Ne velti un ne tikai kinoindustrijā sātaniskais tēls vienmēr bijis simpātiskāks un pievilcīgāks par dievišķo vai drīzāk pseidodievišķo - nevar filmā notēlot kko neeksistējušu.

 

Daba bija viņam devusi talantu, un viņš to pielietoja maksimāli, t.sk., nerēķinoties ar citiem. Atkal stereotips - talantīgi cilvēki esot egoistiski. Vai vienst talants ir vērtīgāks par vairākiem netalantīgiem ir ļoooti neviennozīmīgs jautājums. Atbilde uz to ir atkarīga no vērtību sistēmas. Vairākuma vērtību sistēmā šim apgalvojumam vajadzētu zaudēt, jo netalantīgo (tlantus nelietojošo) it kā ir vairāk. Turklāt jau minētajam stereotipam ir apgrieztais apgalvojums, kas nu galīgi nav patiess. Nereti cilvēki, kas vēlētos būt talantīgi, kļūst egoistiski, domājot, ka tā pievērsīs apkārtējo uzmanību viņu neesošajiem talantiem.

Parfīma Džons Batists kāviņutursauca koncentrējās uz vienu talantu, tāpēc nav īsti zināms, vai tas bija viņa vienīgais. Viņš izdarīja, ko vēlējās, - spēja saglabāt sievietes smaržu, iepildīt pudelītē un pārnēsāt. Stipri gan apšaubu, ka tai būtu varējis būt tāds pārspīlēts efekts. Ar to viņš varēja panākt visu, ko vēlas, bet ne to, ko viņam vajadzēja - mīlēt un tikt mīlētam. Vai tik privaizācija nav viena no kaitīgākajām lietām, kas kkam it kā tik pozitīvam nāk komplektācijā? Viņš spēja pārvērst sevis krustā sišanas ceremoniju par grupņiku, kurā viņš pats bija mesija. Mesija ir tikai skatītājs. Dīvaini, ka viņa oža bija daudz attīstītāka, kā pārējiem, bet tieši viņu tās smaržas neietekmēja. Vajadzētu tācu būt otrādi?

Ironija: filmas vēstījumā uztvēru, ka viņš būtu bijis laimīgs, ja būtu spējis mīlet un būtu ticis mīlēts. Viņš bieži atcerējās pirmo meiteni, ko nejauši nožņaudza. Tomēr pārējā laikā viņš nebija nelaimīgs un tāds arī neizskatījās. un kāpēc gan? Viņam taču bija mērķis tādam kļūt un pat līdzeklis apzināts. Tomēr filmas veidotāji konceptuāli kļūdās: tas, ka viņš spētu mīlēt, un, ka kāds mīlētu viņu, nebūt nebūtu tā laimes formula. Ka tik ne pretēji. Lai tā tāda būtu kaut uz brīdi, pirmkārt, abiem nosacījumiem būtu jāizpildās vienlaicīgi ar vienu cilvēku. Šai tēzei gan jau ka netrūkst oponentu, kas apgalvos, ka pietiek mīlēt, lai būtu laimīgs, neatkarīgi no tā otra vai trešā atbildes. It kā esot 2 tipu cilvēki: kam vajag mīlēt un kam vajag tikt mīlētiem. Man gan nelaba nojauta, ka tie vairāk vai mazāk tomēr ir varas un privatizācijas paveidi...

Džons Batists whatever kur piedzima tur nomira un pasauli nekā būtiski neietekmēja arī nogalinājis 13 sievietes (un aiz sevis atstājis 3 apmēram negadījumus) un pakļāvis slepkavniecisku baru, neko neieguvis un neko nezaudējis - viņš nebija...