Senas frāzītes sekas

Kaut kad sen kādā no kolektīva pasākumiem Skolotājs kādam uz kko, viņaprāt, muļķīgu atbildēja apmēram tā: "Tu pamēģini matemātiski izanalizēt "Meistaru un Margaritu"". Pēcāk uz manu repliku, ka tā nemaz nav tik slikta doma, reaģēja ar neizpratni - acīmredzami nesaprata, ka Volands=Sātans, t.i., to grāmatu nemaz nebija lasījis. Bet ne par to ir stāsts....

Nu jau vairākus gadus ik pa brīdim uzpeld doma, ka to tomēr vismaz puslīdz matemātiski analizēt var. Skolotāja tēzē droši vien bija par mīlestības jēdzienu, par kura matemātiskās analīzes iespējām "Skārleta domās rīt" :) Tomēr grāmatas notikumus analizēt varētu. Līdzīgi, kā fizikā ar mat. analīzes palīdzību analizē dabu (kustību, izturību u.t.t.), vai kā ekonomikas procesus, vispār jebkuru darbību vai kustību plašā nozīmē.

Šīs grāmatas notikumu analīzi tieši notikumu, nevis jūtu līmenī traucē Volanda izdarības ar laiku. Te laiks vairs nav viendimensionāls. Dimensija nojūk tieši tāpēc, ka, lasīšanas procesā mainās domas par to, kas ir noticis vidē un laikā, ko tradicionāli saprotam ar vārdu "realitāte" un kas ir noticis tēlu iztēlē vai zemapziņā.

Tomēr jebkura, no psihiatrijas viedokļa garīgi vesela, cilvēka iztēlē (un sapņos) taču arī var būt spēles ar laiku, turklāt iztēle kā tāda jau atklāj otru laika dimensiju ar "realitātei" paralēlu laika asi. Notikumiem iztēlē arī var būt vairākas laika asis vai pilnīgi nesaistītas notikumu vietas. Tomēr iztēlošanās laiks gan ir posmiņš no "realitātes" laika ass. Pa stundiņu pirms pamošanās var nosapņot veselu dzīvi, piemēram :) Nosapņotā dzīve ir paralēla, bet stipri garāka par stundiņu. Tā stundiņa varētu būt projekcija uz "reālā" laika ass.

Time is up. Turpināšu šo tēmu apdomāt citreiz. Nevar būt, ka Skolotājam, kā vienmēr, ir taisnība... pat nejauši...