Kaķīša dzirnavas
Kāds mīļš cilvēks šovakar jau ne pirmo vakaru skypē žēlojās, ka jūtoties kā karalis "Kaķīša dzirnaviņās". Apspiedu vēlmi izlabot uz "Kaķīša dzirnavām" un ķēniņu (viegli nebija...). Kaut gan šī pasaka, sākot no seniem skolas laikiem, ir lasīta neskaitāmas reizes, tomēr ķēniņa tēls detalizēti atmiņā nebija palicis, tāpēc nebija iespējas saturīgi oponēt skypē sēdošam postošam pesimismam.
Kur tā grāmata ir likta pa n-tajām dzīvokļa pārkrāmēšanām, nav ne jausmas. Tikai atceros, ka tā bija apmēram A4 formāta un tajā bija arī citi depresīvi Skalbes garadarbi, "Bendes meitiņu" un kādu tur mežu ieskaitot. Doma tāda, ka grāmatas vairs nav :(
Tad nu ņēmu rokās Google un meklēju. Pāris meklējumi pēc atslēgas vārdiem "Skalbe kaķīša dzirnavas" bija nesekmīgi. Atradās vesela kaudze ar grāmatnīcām gatavām Zvaigznes svaigāku izdevumu pārdot, bet ne jau nakts vidū, tāpat bibliotēku un skolu literatūras saraksti, tikai ne pasakas teksts! Ar n-to piegājiemu un "kaķītis ķēniņš kāpēc vairot sāpes" (precīzs citāts kādā no reklāmrakstiem bija atradies) uztrāpījās kkāda latviešu valodas eksāmena pdf fails, kurā šī pasaka aizņēma nieka 2,5 lpp : piņķerīga saite uz pdf failu.
Secināju, ka pēc tik murgaina procesa šis teksts, kaut gan ievadīts ne gluži bez drukas kļūdām (saprotu, ka Skalbe diezgan sen to rakstījis, bet datu ievadītāji gan nē) un nav oriģināla, pēc kā 100% atbilstoši norediģēt, saglabāju to te blogā as it is...
K. Skalbe
Kaķīša dzirnavas
«Reiz vecos laikos, kad tie labie gadi bij, vienam kaķītim bij dzirnavas. Viņas gāja dien' un nakti:
murra, murra, murr.. .Tur bija riekstu gaņģi un mandeļu gaņģi, tas bij vecos labos laikos, kad tie
labie gadi bij. Apenīši gar dzirnavu sienu bij viegli apputējuši ar miltu putekļiem; viņu stīgas
mūžīgi drebēja no dzirnu rūkšanas. Pa lodziņu ar vecu zaļu rūti raudzījās rūķi, vai nebrauc malēji.
Pats melderis baltā kažokā staigāja un skaitīja maisus — riekstu maisus un mandeļu maisus. Pa
vakariem visos logos mirdzēja zelta ugunis. Dzirnas dūca, ūdens stabulēja, un kaķīša meitiņas
dancoja ar jauniem kaimiņiem. Viņām bij garas zelta acis, un viņu nagi bij labi apslēpti rozā
pēdiņās. Visjautrāk tur gāja ziemassvētkos. Tad baltās dzirnavās stāvēja zaļa eglīte ar zelta
riekstiem un mirdzošām svecītēm. Un rūķi sēdēja kaktā pie novāktiem miltu maisiem, klusi turēja
savās sarepējušās rokās baltas māla pīpes, kratīja galvas un teica: «Jā, tā ir lieta.» Un, kad skujiņa
sprakstēdama aizdegās un zils, pūkains dūmu bubulis viegli pacēlās un aizlidoja gaisā, iznēsādams
vieglu smaržu kā atmiņu no vasaras, tad viņi klusi slaucīja acis. Jo tie bij labi vīriņi, un viss viņiem
viegli ķērās pie sirds... Bet tie laiki aizgāja. Kaķīša meitām sāka braukt precinieki, un viņš tām
gribēja dot lielu pūru. Viņš ieķīlāja dzirnavas melnajam runcim, kurš bija ļoti bagāts un sargāja
velna naudas lādi vecās pils pagrabā. Un, kad viņš bij izdevis visas meitas, tad no dzirnavām viņam
bij palicis pāri tikai baltais meldera kažoks. Atnāca melnais runcis ar parādu rakstu un ieķīlāja
riekstu gaņģi un mandeļu gaņģi. Bet kaķītis nevarēja samaksāt parādu, un melnais runcis paņēma
dzirnavas. Naktī viņš pārnāca no pils pagraba ar visu naudas lādi, kuru, acis bolīdami, nesa seši
velni — tik smaga viņa biji Labie vīriņi, rūķi, lielās bailēs aizbēga pa vecām peļu un sermuliņu
alām, pamezdami uz trepēm savas koka tupeles. Bet dzirnavās nakti bij dzīres. Velni dejoja ar
raganām, un rītā apenīši ap lodziņu bij nokārušies un apsviluši — raganas, prom laizdamās, bij
aizdedzinājušas viņus ar savu karsto elpu. Nemīlīgas nu izskatījās dzirnavas. Ūdens rūca dobji un
tumši zem abiem tiltiem, un visi godīgi ļaudis brauca ap viņām ar līkumu.
Kaķītis pārgulēja to nakti siena kaudzē. No rīta, nomazgājis muti, viņš domāja, kur iet. «Vai tad
es esmu bez radiem?» Viņš izslēja kupri. «Ir akmens
rūkdams griežas pulkā, kad straume viņu nes. Iešu
pie radiem.» Un kaķītis gāja uz muižu. Tur viņam bij znots pagraba meistars.
Pa lodziņu, kurš bij aizaudzis kuplām dadžu lapām, kaķītis nolaidās pagrabā. Kas tur bij piena un
krējuma! Pats pagraba meistars staigāja baltā skotelē un pārraudzīja ķērnes. Arī meitai bij skotele
priekšā, un viņa palīdzēja darbā. Kur pagraba meistars laida ķepu,
tur šī savu sarkano mēlīti. Viņiem bij daudz darba,
un viņiem gāja labi. Bet viņi bij tik laimīgi, ka tiem neviena cita nevajadzēja. Meita uzņēma kaķīti
kā viesi. Viņa padeva tam krējumu uz dadža lapas, sēdēja klāt, skubināja, lai ēdot, un prasīja, kā
ejot pa māju. Un, kad viņš pastāstīja, ka dzirnavas paņēmis melnais runcis, viņa nobirdināja pāra
asaru par laimīgo mītni, ap kuru kā zaļi apenīši tinās viņas bērnības atmiņas. Bet pagraba meistars
palika domīgs un teica — viņš gan būtu varējis ko iekrāt vecuma dienām. Kur viņš nu tagad iešot?
Uz šiem lai necerot. Viņiem esot jādomā par bērniem (meistara kundze nosarka un aizklāja seju ar
priekšautu). Viņi jau negribot laist ubagus pasaulē. Un tad bij klusums, un kaķītis brīnījās, kā viņi
tik ātri izrunājušies. Viņiem vairāk nekā nebij ko teikt, un kaķītis saprata, ka viņam jāiet. Viņš
teica, ka gribot vēl apmeklēt citus radus. Nu šim esot vaļa, nu varot izstaigāties. Jā, un laiks arī esot
labs, un ciemu varot izstaigāt baltām kājām — pagraba meistars piezīmēja. Viņi abi kļuva priecīgi
un sirsnīgi, izvadīja veco kaķīti pa pagraba lodziņu. Un, kad tas aiziedams atskatījās atpakaļ, tad
viņš vēl redzēja starp zaļām dadžu lapām viņu baltos, laimīgos purnus.«Kur lai iet?» viņš, pacēlis
kāju, apstājās uz laipas pie muižas laidara un domāja. Te lopi nāca no ganiem mājās. Sarkana govs
šņākdama nogrūda viņu ar ragiem no laipas, un ganāms pulks būtu saminis viņu — lopi līgodamies
skrēja uz pilnām silēm, mutēs tiem vēl karājās steidzīgi norautas puķes un zāles. Bet kaķītis
pārmeta kūleni un noskrēja no ceļa. Te viņu ieraudzīja liels, melns ganu suns, kurš gāja lopiem
nopakaļus, nokārsis, nikns, izkāris garu, sarkanu mēli. Viņa acis zibēja kā divas rudas lapsenes.
Viņš iekaukdamies metās kaķītim virsū, un tas bēgot tikko izrāva savu kāju no viņa zobiem.
Atlēcis sāņus, viņš pieplaka pie zemes, un suns lieliem, nikniem lēcieniem aizjoņoja viņam pāri pa
auzām. Pa to starpu kaķītis bēga. Aiz bailēm viņš nemanīja, ka no sakostās kājas tam tecēja asinis.
Bet, kad viņš bij aiz kalna drošībā, tas nevarēja vairs paiet. Un ar mokām viņš vilkās uz veco
ķieģeļnīcu, tur meita viņam bij izprecēta pie kaķu inspektora. Uz ceļa pie kādām mājām trīs
puikas sita bumbu. Viņi atstāja bumbu, kura viņiem bij apnikusi, un uzkrita kaķītim, kas vilkās
garām. Viens plūca viņam aiz ausīm un prasīja, vai nauda ir. Otrs teica — šis gribot redzēt, vai
viņš mākot peldēt, un iesvieda to dīķī. Viņi stāvēja un skatījās, kā viņa mazais purniņš slīdēja pa
dīķa zaļo ūdeni uz otru malu. Un, kad kaķītis, garš un pelēks kā izstiepts, no dīķa netīrā ūdeņa
grīļodamies iznāca zālē, trešais puika aizskrēja viņam priekšā un teica: nu šis gribot redzēt, vai
viņš protot arī kā kaķis krist. Viņš saķēra to, uznesa pa trepēm uz kūtsaugšas un svieda viņu pa
logu zemē. Kaķītis apvēlās gaisā un nokrita vircas bedrē. Puikas sāka ķerstīt jaunos bezdelīdzēnus,
kuri sēdēja uz spāru galiem un bij vēl ļoti uzticīgi un neveikli. Kaķītis izrāpās no bedres un ievilkās
dzeltenās. Viņa baltais kažoks bij beigts, un neviens vairs nevarēja teikt, ka viņš reiz melderis bijis.
Kad inspektora kundze to ieraudzīja ienākam pagalmā, viņa noturēja to par ubagu un aizslēdza
durvis. Un inspektors rūca, ka starp kaķiem arvien vairāk zūdot tikumi. Nepaejot neviena diena, kad te neiemaldoties kāds dienaszaglis. Viņš bij stingrs inspektors, un visi kaimiņu runči kauca un
nedēļām ilgi laizīja vātis, kad viņš gāja uz revīziju. Un kaķītis velti klaudzināja pie viņa durvīm.
Nu viņš domāja atkal, kur iet. Bet visi radi viņam bij bagāti, un visām meitām viņš bij devis lielu
pūru. Kad viņam būtu viens radiņš tik nabags un nelaimīgs kā viņš pats! Tas būtu viņu pažēlojis.
Bet bagāts palīdz bagātam, un nabaga kaķītis nekur neatrada pajumtu. Ikkatrs sar gāja savu
mieru un laimi, un viņu nekur nelaida iekšā. Un, tā kā kaķītim nebija neviena nabaga radiņa, kur
pieiet, tad viņam neatlika nekas cits kā doties plašā pasaulē.
Kaķītis gāja, gāja visu vasaru. Suņi viņu dzenāja, kaķi plēsa un puikas mētāja ar sprunguļiem un
akmeņiem.
Rudenī kaķītis iegāja pilsētā. Kalnā aiz sirmiem kokiem stāvēja ķēniņa pils. Logos nedega
ugunis. Un apsarmojuši koki kā balti miroņi klusi spoguļojās lielās, tumšās rūtīs. Vienā logā tikai
kvēloja sarkana pavarda uguns. Kaķītis nosēdās zem viņas uz ķēķa trepēm apsildīt kājas.
«Ei, kas tur par ciemiņu?» — pa durvīm izliecās sirma vecīša galva baltā cepurītē. (Tas bij pils
pavārs.) «Skaties — kaķis! Nu, nāc nu, nāc iekšā!» vecītis aicināja. «Vecais runcis vakarnakt
nosmaka pelnos, un mums kaķa vajag.
Tas nekas, ka tu tāds nonīcis esi. Gan atkopsies. Tev jau nebūs te jādzīvo savā maizē,» pavārs
drošināja, kad kaķītis bailīgi mīņājās uz vietas, žēli skatīdamies viņam acīs. Kā nu tāds nabaga
kaķītis drīkstēja iet ķēniņa pilī! Viņam jau nebij ne to drēbju, ne tā goda... Bet tā bij pavāra
darīšana. Un ķēniņš nesūtīja kaķītim pretī ne drēbju, ne sulaiņu. Pavārs saņēma viņu klēpī un
ienesa kukņā.
Nu kaķītim bij laime. Gluži negaidot viņš bij ticis lielā godā. Kā galma runcis viņš laka pienu,
cik gribējās, un drīz dabūja atpakaļ savu balto meldera kažoku. Aiz malkas kaktā viņam bij vecs
tepiķa gabals, kura nodzisušās krāsās bij ieausts balts nams ar ziliem slēģiem un zaļš rožu krūms,
kurš ar lieliem atvērtiem pumpuriem sniedzās vaļējā logā. Tur viņš
sēdēja un rūca kā baltas dzirnaviņas. Jo viņš bija pēc amata melderis un bez malšanas nevarēja
dzīvot.
Vakarā, kad pavardā izdzēsa uguni, kaķītis ierakās līdz degunam pelnos. Bet deguna galu viņš
atstāja vaļā, lai neizietu tāpat kā vecajam runcim, kurš aiz lielas omulības bij pelnos noslāpis.
Pievēra vienu aci, pievēra otru aci un skatījās lielās zvaigznēs, kuras pār sirmām koku galotnēm
drebēja zilā logā.
Pēc vakariņām, kad pavārs, istabas meitas un ķēķa puisis sēdēja pie sārtas uguns nogurušām un
sārtām sejām, viņš, uzmetis kupri, rūca un stāstīja par savām dzirnaviņām.
Mazā princese Ilzīte, kurai bij vēsi pils aukstās, krēslainās istabās, klusiņām zagās iekšā ķēķī,
nosēdās uz zemā soliņa, glaudīja kaķīti un klausījās. Un pavarda gaismā mirdzēja viņas apaļais
vaidziņš un garās, rudās sprogas. Bet slimais ķēniņš nespēja ilgi palikt viens. Viņš sūtīja sulaini to
meklēt, un Ilzītei bij jāceļas augšā no zemā soliņa, uz kura bij tik labi, un jāiet atpakaļ aukstās,
krēslainās istabās, kur pa vakariem nededzināja ugunis. Un tur viņai bij jāsēd augstā zelta krēslā.
Tas bij tik bēdīgi. No tā laika, kad ķēniņiene bij mirusi, zālēs, kur zilās glāžu sienās vel klusi un
slepeni spoguļojās lielas zelta lampas, — vairs nededza ugunis. Sulaiņi staigāja bez trokšņa, kā
ēnas; pār visu ķēniņa namu kā slimība gulēja sēras. Sen bēru skujas bij noslaucītas no trepēm, bet
viņu smarža vēl valdīja pār ķēniņa dvēseli.
Tik ilgi — kamēr zelta vainags sāka rūsēt viņam aiz skumjām uz galvas.
Šī lēkme viņam bij uznākusi pēc ķēniņienes nāves. Viņš to jau bij aizmirsis un sēroja par visu,
ko cilvēki, lopi un zvēri cieta pasaulē. Par varoni, kam krūtīs rūsēja ienaidnieka šķēpa gals, par
purva Strazdiņu, kas mocījās gana zēna cilpā, un pat par vagu-liņu, ko samin uz ceļa nevainīga
bērna kājas. Tas bij pavisam, pavisam savāds ķēniņš. Visas sāpes, kas pasaulē gadījās, kā bultas
atrada viņa sirdi.
Un lielā grāmata, ko ķēniņš vakarā turēja uz ceļiem un lasīja drebošās sveces gaismā, — vai tā
bij viņam grāmata tāpat kā citiem? Tā bij nosūbējis kapu kalns, kur bij aprakti skumji likteņi. Tā
bij tumšs mežs, kur naktī raudāja miroņu kauli. Tā bij sēru druva, kur katra vārpa nesa savu sēru
graudu dieva lielajam apcirknim.
Ķēniņš bij viens. Tik mazā princese Ilzīte bij pie Viņa. Un viņa vienīgā laime bij paskatīties
viņas bērna acīs, kuras vēl nezināja sāpju. Kad viņa bij prom, tas palika nemierīgs un sūtīja viņai
pakaļ. Bet Ilzītei bij vēsi tēva skumjās, viņa bij bāla kā tie ziedi, kuri izaug vecos mežos zem
sirmām priežu bārdām, un tā bieži nozuda ķēķī sasildīt savu mazo dvēseli starp veseliem ļaudīm,
kur sprakstēja liela, sārta uguns un kaķītis rūca un stāstīja par savām dzirnavām. Un ķēniņš teica,
lai vedot to kaķīti iekšā, viņš gribot dzirdēt, ko viņš stāstot.
Ilzīte saņēma melderi klēpī, ienesa zālē un nolika pie vecā ķēniņa kājām. Viņš paskatījās, aci
piemiegdams, slimā ķēniņā, nogūlās uz ķepiņām un sāka stāstīt, kā viņam bijušas dzirnavas, kā
melnais runcis tās atņēmis, kā meitas aizraidījušas viņu un kā puikas mocījuši. Un visu to viņš
pieminēja bez dusmām, bez naida un sāpēm. Ķēniņš klausījās viņā un brīnījās, kā tik viegli var
sāpes pieminēt, un asaras klusi kāpa viņam acis kā silts, zilgans ziemas prieks, kurš paceļas no
balti nosniguša dārza un mīksti spiež pieri. Jā, jā, viņš vēl nebij zinājis, ka sāpes var tik viegli lidot
un dūkt kā baltas sniega pārslas, kuras atstāj tālu apakšā izmocītās zemes dubļus. Sāpes viņam bij
bijušas rūgtas un padarījušas dzīvi tumšu un rūgtu, nodzēsušas zālēs zelta lampas un sauli debesīs.
Sāpēm bij tik dzeloņi, un ikviens dzelonis atrada viņa sirdi, bet nu viņām bij viegli, balti ziedu
spārni. Un viņš varēja raudāt un smaidīt, kā smaida sniegs pār dubļos nogrimušu zemi.
Kad kaķītis bij beidzis savu stāstu, ķēniņš paņēma viņu uz ceļiem un prasīja: «Saki — ko lai es daru melnajam runcim?»
«Ei, ķēniņ, es nepieminu ļaunu,» kaķītis atbildēja.
«Un ko lai es daru tavām nepateicīgām meitām?»
«Dari viņām tikai labu. Kad es kā ubags aizgāju pasaulē, tad jau bija sāpju diezgan. Kāpēc vairot
sāpes? Lai vairojas labāk prieks.»
«Tev taisnība, kaķīt,» ķēniņš domīgi teica. «Reiz es gribēju pakārt laupītāju, bet tas sāpēja viņa
mātei. Un mātes bēdas sāpēja viņa māsai, un meitas sāpes sāpēja viņas dārzam: puķes novīta un
ābeles nobirdināja negatavus augļus, jo meita ziedā aiz bēdām aizmirsa viņas apliet. Tad es piedevu
laupītājam tāpēc, ka negribēju vairot sāpes pasaulē.
Un ko lai es daru tiem puikām, kas tevi tik nežēlīgi mocīja?» ķēniņš prasīja.
«Ei, ķēniņ, es nepieminu ļaunu. Šie mazie ļaudis ir tik ziņkārīgi. Viņi vēl nezin, kā sāp. Viņi grib
redzēt sāpes un priecājas, kad kaķis mokās. Gan dzīve ievainos viņu jaunās dvēseles un tie zinās, kā
sāp. Tad mēs vēl paliksim labi draugi.»
Tad ķēniņš piecēlās no krēsla un lika aizdegt savas zelta lampas. Un tās viena pakaļ otrai atspīdēja
zaļos sienu spoguļos un viena pakaļ otrai meta gaišas liesmu lapas sejās un acīs ķēniņam un mazai
princesei Ilzītei, kad tie, kā no klusa viļņa pacelti, izgāja caur pils istabām, kuras aizdegās tūkstošās
prieka ugunīs.
«Bet dzirnavas tev tomēr jādabū atpakaļ. Melderis tu esi, un es cita labāka amata tev nevaru
izdomāt,» ķēniņš teica uz kaķīti.
Un tā notika. Kaķītis dabūja atpakaļ savas dzirnaviņas. Velni aizrāva melno runci ar visu naudas
lādi purvā, jo dzīve dzirnavās viņiem palika nedroša. Un kaķītis atkal stāvēja savās dzirnavās baltā
kažokā. Un gāja atkal vaļā riekstu gaņģi un mandeļu gaņģi — murr-murr-murr... Bet ķēniņš bij izārstēts, un pilī sākās jauna dzīve.»
Viss raksts... / Read More...
