Turpinu apcerēt tēmu par konkrētu cilvēku, kas vienas dienas laikā prot pabūt gan pretīgs, gan ellīgi mīļš. Kāpēc šodien? Aprunātajam eksemplāram paliek tieši 40, bet tas nu jau seko manam piemēram un ir aizbēdzis no lokālās sabiedrības. Gudrs. Nomākts? Sajuties vecs?
Vispār pēdējā gada laikā kļuvis gudrāks. Sācis ieklausīties. Varbūt arī kādam citam ir taisnība, mācās un mēģina izprast, t.i., tiešām vēlas izprast. Un, ja cenšas, tad parasti arī vairāk vai mazāk izdodas. Tas neizklausās pēc kretīna? Aha.
Ja tas, kas iepriekš uzskatīts par kretīnu, tik liels kretīns nemaz nav, tad kas ellē viņam agrāk tā lika uzvesties?
Atbilde tagad izskatās stulbi vienkārša: neizpratne un bailes no savas neizpratnes.
Vispirms "apd**š", bet tad dara pakaļ. Principā eksemplārs ir vidēji bailīgs - nav galīgs zaķpastala. Tomēr, nesaprotot otru, var gadu laikā sarunāt tik daudz kā riebīga. Ar dažreiz ļoti atbaidošiem smiekliem prot nokaut jebkuras dzīvesprieka vai entuziasma paliekas. Citreiz, neko nesakot, klusi un mierīgi, izdara ko tik ļoti foršu, ka vairs nav iespējams ienīst.
Viņš ir daudzkārt klaji ņirgājies par otra, visbiežāk manām, bailēm, situācijas neizpratni vai apjukumu. Droši vien jau tāpēc, ka pieradis pie tādas attieksmes pret sevi vai līdzcilvēkiem (velns viņu zina, no kurienes tāda var nākt, neesmu nekāds Freids vai Jungs). Tas tomēr ir pretīgi.
Kad izdara ko tik mīļu, kā klusējot savāc cita sastrādātu šmuci, neko nepārmetot pat vainīgajam, nu nevar nepiedot visas agrākās cūcības. Pieminot cūcības, vizuālais tēls... Nu uz popžurnāla vāka nekad nenonāktu, bet kaut kāda pievilcība ir. Ne jau no tualetes žurnāliem tā atkarīga. Patiesībā, ja neiekulsies politikā vai neizvilks no ezera slīkstošu cilvēku, vispār presē nekad nenonāks ne tikai izskata dēļ.
Nevar nenovērtēt izaugsmi. Nezinu īsti - abpusēju vai vienpusēju, bet izpratne ir uzlabojusies, un riebeklību kļuvis stipri mazāk. Kad biju prom no pašreizējās lokalizācijas n mēnešus, gandrīz vai pietrūka... kretīna? Nu nē, tās ļoti foršās puses, ko ilgākā laikā izdevies mazliet iepazīt un nav iespējams nenovērtēt.
Dzīlēs slēpjas ļoti labs cilvēks, ne tāds kā tas Āfrikā, bet patiešām labs. Iedomājieties, pat sirdsapziņa ir. Cik grūti ar to sadzīvot, zināms arī pārējiem, kam tā ir vai ir bijusi. Piektdien acīs nomirdzēja skumjas par kāda arī laba cilvēka došanos uz labākiem darba laukiem, pie kā viņš varbūt arī nav galvenais vaininieks, kā pats taisnojās, bet līdzvainīgs gan. Varbūt ne tikai par laba cilvēka aiziešanu, bet par maniem pārmetumiem, jo to cilvēku varēja noturēt, bet vajadzēja papūlēties.
Viņš zina, ka jābūt atbildīgam par mums, pieradinātajiem. Tomēr to nespēj... savu baiļu un bērnišķibas dēļ. Jā, bērnišķibas 40 gadu vecumā. Arī pats ir ļāvies pieradināties, papūlējies mūs daudzmaz iepazīt. Viņš pie tās nejēdzības realizācijas lielā mērā ir līdzvainīgs, bet redzot tik skumjas un mirdzošas (paši varat minēt no kā) acis, gribas samīļot un melot, ka viss jau būs labi. Ja neko nedarīsim, tad nebūs.
Viņš nav kretīns. Vai varbūt tomēr, ja neļauj tam patiesajam cilvēkam no dzīlēm pilnu vaļu?
Tā kā ši nav parasta diena, bet zinot, ka viņš šo nekad nelasīs, vēlēšos, lai viņš ļaujas sev, nebaidās ne no kā, un parāda sevi turpmāk tikai no tās respektējamās puses, saglabājot mazliet no tā bērna sevī. Tas viņu padara patiesi skaistu. Tad vecums nekad nedraudēs, un daudz laimes nebūs tālu jāmeklē.
Labs cilvēks piedotu arī "kretīnu"....
